Skartā

9.nodaļa

Maigi saules stari pārlaidās pār manām acīm, sākot tās lēnām atvērt. Pirmais rīs, kad es patiešām izgulējos pat ar smadzeņu satricinājumu. Sajutu, kā silts ķermenis piespiežas man klāt. Braens. Man apgriežoties nu jau pret viņu, viņš pavēra vienu aci vaļā, man uzreiz uzmsaidot.

- Ko mēs tā smaidam?- viņš atsmaidīja atpakaļ.

- Tu izskaties pārāk mīļi.- to pateikusi, viņa smaids palika ar vien platāks.

- Ak tā. Varbūt man noskūt galvu, lai izskatītos brutāli un seksīgi?- to pajautājot, es paķiķināju.

- Pat tas nepalīdzēs. Bet tu spēj būt gan mīļš, gan seksīgs, tāpēc tev nekas nav jādara.- to pateikusi, viņa sejā parādījās tas smīns, kurš viņam ir visu laiku, kad runa aiziet par viņa izskatu. Kaut kas tāds kā: nu par to mēs parunāsim kaisles pilnā naktī.

- No šodienas mums sākas atvaļinājums, tāpēc pagaidām mēs varam nekur nesteigties. Tev ir gultas režīms, sanāk man arī ir gultas režīms.- to pateicis, es pasmējos. 

- Nu gan jokdaris, kurš tad man nesīs ēsti?- to pajautājusi, viņš pasmīnēja un paskatījās griestos.

- Nu labi man ir gultas režīms uz pusi.- piebildis to, es uzliku galvu viņam uz krūškurvja. 

- Tu esi tik silts.- to pateikusi, es ieritinājos viņam pavisam tuvu klāt.

- Bet tu esi diezgan auksta, kas ir ne ļoti priekš tevis. Kā tas sanāk, ka tava āda ir tik auksta, tev atrodoties zem siltas segas?- to pajautājis, es nopūtos.

- Ehh...es esmu aukstasinīga meitene.- to pateikusi, es pati pasmējos par savu joku, bet Braens jau gribēja piebilst, bet es turpināju.- Es zinu, zinu, šim vārdam ir cita nozīme, bet es to domāju pa taisno. Asinis manī rit lēnāk nekā citiem, tāpēc esmu tik auksta.- paskaidrojusi to, Braens pagriezās pret mani.

- Sanāk vajag kaut ko tādu, kas sāks gaiņāt tavas asinis?- viņā bija tas pats smīns, bet es pasmējos.

- Nu var teikt tā.- to pasakot, viņš sāka mani kutināt, man sākot ķiķināt. Pēkšņi izskanēja trīs klauvējieni pie durvīm, mums uzreiz pievēršoties realitātei.- Jā?-

- Labrīt, brokastis ir jau gatavas, vēlējos jūs pasaukt.- tā bija Anna, viņas klusā, bet maigā balss izskanēja caur durvīm.

- Labi, es tūlīt nokāpšu lejā paņemšu visu.- Braens pieklājīgi viņai atbildēja. Piecēlies no gultas, viņš uzvilka bikses un melnu t-kreklu. Muskuļi bija tik lieli, ka izspiedās caur t-kreklu.

- Tas tik kumosiņš...- izskanēja balss, Braenam pret mani pagriežoties ar izbrīnītu seju.

- Ko tu tikko pateici?- viņa sejā vīdēja liels smaids. Tikai tagad sajēdzu, ka pateicu to skaļi. Pielikusi rokas pie mutes, es paslēpos zem segas, Braenam sākot skaļi smieties.- Par to mēs parunāsim, kad es atnākšu ar brokastīm. Apsolos savu kumosiņu nekur neatstāt.- to pateicis, es pabāzu ārā galvu un  pasmaidīju.- Tu pati izskaties tik mīļi, kad sarksti.- to noteicis, es atkal paslēpos zem segas, vienkārši ķiķinot.

Pēc nedēļas...

Pagāja jau vesela nedēļa kopš tā brīža, kā es atgriezos mājās. Tētis sāka biežāk mani apciemot, kas bija ļoti savādi, nesapratu, kāpēc tādas rūpes? Jau dažas dienas sāku kāpt biežāk ārā no gultas, ko Braens, protams, neatbalsta, tāpēc mēs atradām kompromisu, es staigāju pavadībā ar viņu. Viņš mani neizlaiž no sava redzesloka. Pēkšņais klauvējiens pie manām durvīm, strauji izvilka mani no domām.

- Var ienākt?- šī balss bija citādāka. Tā bija Margarita, kas mani izbrīnīja.

- Emm, var.- to izdabūjusi no savas mutes, es apsēdos. Margarita neveikli ienāca istabā Varēja redzēt viņa nevarēja atrast vietu, kur apstāties.- Sēdies.- to pateikusi, norādīju uz gultas stūri, viņai strauji pamājot un apsēžoties.

- Gribēju ar tevi parunāt.- to pateikusi, es pamāju ar galvu.- Tu laikam mani ienīsti par to, ka es ienācu jūsu ģimenē.- to pateikusi, manas acis iepletās.

- Nē. Ne jau tevī ir problēma, bet gan tēvā tā bija. Domāju tu jau ļoti labu laiku zini manu tēvu, tāpēc tev ir jāzina, kas bija pirms viņš tevi atveda uz šo māju.- to pateikusi, es ievilku dziļu elpu.- Pirms un pēc mātes nomiršanas, tās bija divas atšķirīgas dzīves. Kad māte bija dzīva, viņš vairāk bija pievērsies ģimenei, centās tā, lai darbs būtu fons un ģimene priekšplāns, nevis otrādi. Bet, kad māte nomira viņš novērsās no mums un atstāja mūs vienus. Tad mūsu mājās parādījies tu, uz tevi es neturēju ļaunu, tas bija vairāk uz tēvu, jo tad sākās tas, ka ne tikai darbs viņu mums atņēma, bet arī cita sieviete, kura parādījās mūsu mājās. Saproti, šajā mājā dzīvoja mana māte, un tad pēkšņi parādījies tu. Pat šie gadi neļāva man atiet no tā, kur vainoja mani. Tēvs pat nevarēja iedomāties, ka skolā mani sita un apsmēja. Viņš neko nezināja, jo viņa nebija blakus. Viņš it kā vienkārši pazuda. Bet tagad, pēc tā atgadījuma, viņš it kā atcerējās par manu eksistenci. Un tagad es viņu vispār nesaprotu, priekš kam viņš to dara?- to pastāstījusi, Margaritas acis iepletās.

- Vai tad tev Deniels nestāstīja?- to pajautājusi, es noraidoši pamāju.- Kad tevi nogādāja uz slimnīcu, Ričards nespēja atrast sev vietu. Viņš baidījās, ka pazaudēs tevi, bet pirms visa, runājot par tavas mātes nāvi, Ričards nezināja, kā tagad rūpēsies par jums, jo viņš zināja tikai to, kā sagādāt naudu, viņš nezināja, kur tieši doties ar jums kopā, lai padarītu jūs laimīgus. Viņš baidījās izdarīt kaut ko nepareizi, tāpēc viņam likās, ka naudas došana, jums pašiem liks izvēlēties, kur tērēt šo naudu. Es nesen ar viņu runāju par jums un paskaidroju, ka tas nebija labākais variants, tāpēc viņš skraida pie tevis un uztraucas. Viņš nevēlas tevi pazaudēt.- to pateikusi, es vienkārši filtrēju visu, ko viņa man tikko pateica.

- Mēs ar tevi nekad īsti tā nebijām sarunājušās, bet es vēlos atvainoties par to, ka biju ilgstoši rupja pret tevi. Tam nav nekāda attaisnojuma, tāpēc piedod.- to pasakot, viņa pasmaidīja

- Nevajag atvainoties. Es ienācu šajā mājā un zināju, ka nebūs tā, ka mani iemīlēs uzreiz.-

- Varbūt tad izlīgstam?-  to pajautājusi, viņa pamāja, man viegli uzsmaidot.- Tad tagad viss labi.-