Skartā

3.nodaļa

Jau pagāja vesels mēnesis kopš atgadījuma mūsu mājā. Cik savādi tas nebūtu, skola it kā momentā apklustu pēc tā, tāpēc man nekas cits neatlika, kā saprast, ka visi jau zin to. Bet jautājums bija cits. Kāpēc neviens neko nesaka? Nedzeļ? Neaizskar? Šodien mums bija pavisam maz stundu, jo gandrīz visi skolotāji aizbrauca uz lekcijām. Klejojusi jau pa tukšajiem gaiteņiem, devos uz skolas stadionu, kur nu jau uz beigām ritēja futbola treniņš. Izgājusi svaigajā gaisā, sajutu stipros saules starus, kuri cepināja manu ādu. Uzvilku beisbola cepuri un devos apsēsties tribūnēs. Ieslēgusi mūziku austiņās, ļāvos melodijām, kuras pārpildīja visu manu dvēseli. Vēroju, kā brālis skraida pa lielo zaļo laukumu, līdz nesajutu kāda klātbūtni blakus. Man blakus apsēdās Braens, kurš kaut ko pētīja savā bioloģijas kladē. Nebiju pamanījusi, kā vispār kāds apsēstos man blakus. Turpināju vienkārši vērot Denielu un klausīties mūziku, līdz Braens atkal neizrāva austiņu no manām ausīm un ielika savējā. 

- Es tak teicu, ka neklausies tik jau ņuņņīgas dziesmas.- to noņurdējis, Braens izvilka no aizmugurējās melno džinsu kabatas telefonu un pieslēdza manas austiņas pie sava telefona. Sāka skanēt pavisam citādāka mūzika. Kaut kas līdzīgs country mūzikai. Tā bija patīkama, bet ne priekš mana noskaņojuma. Izņēmusi austiņu, padevu viņam to un piecēlos, mana brāļa treniņam kā reiz beidzoties.

- Ilgi gaidīji?- Deniels aizelsies pieskrēja klāt un pajautāja, man papurinot ar galvu.- Tad labi. Es tūlīt nomazgāšos un varēsim tad braukt, labi?- to pajautājis, es pamāju ar galvu un devos tuvāk uz ģērbtuvju pusi.

- Hei, ņem atpakaļ.- Braens iesaucās, man pagriežoties un viņam jau stiepjot roku ar austiņām, man tikai papurinot galvu.

- Vari paturēt. Redzu tev tās iepatikās.- to pateikusi, atstāju viņu apmulsušu.

- Nav man viņas vajadzīgas, un man viņas nepatīk.- to atcirtis, viņš satvēra manu roku, ieliekot tajās šauros vadiņus. Ātrā solī Braens pameta stadionu, aizbraucot nezināmā virzienā. Pēc kāda laika arī Deniels izgāja no ģērbtuvēm, man uzreiz pienākot klāt.

- Braucam?- to pajautājis, es pamāju.- Kā pa skolu?- viņš pēkšņi uzdeva jautājumu. Viņš jau dažus gadus atpakaļ pārstāja to uzdod, bet pēkšņi atkal pajautāja to pašu. Aizdomīgi.

- Kā vienmēr. A kāpēc jautā?- to pateikusi, viņa sejas izteiksme sadrūma.

- Braens tev darīja pāri?- to pajautājis, manas acis atsprāga no šoka. Kā?!

- No kurienes tu to ņēmi?- to pajautājusi, viņš smagi nopūtās.

- Viņš pats man to pateica mēnesi atpakaļ.- to pateicis, tagad viss salikās pa plauktiņiem. Jau kā visu šo mēnesi es nevienu no bariņa puišiem neredzēju mājā, kā arī skolā viņi vairs nerunāja. Es varēju simts un vienu variantu izdomāt, kāpēc viņi nerunā, bet, ka Braens atzīsies, to gan es negaidīju.

- Kāpēc?- to pajautājusi, Deniels apstājās un apmulsis paskatījās manī.

- Vai tad tas ir tik svarīgi? Viņš bija mans labākais draugs, un es cerēju, ka viņš būs tas, kurš būs manā pusē un neapvainos tevi, bet izrādījās viņš ir tāds pats kā visi.- to pateicis, viņš smagi nopūtās.

- Tagad viss ir citādāk.- to pateikusi, viņa acis iepletās.

- Kas citādāk? Tagad runa iet par to, ka Braens tevi aprunāja man aiz muguras un izlikās, ka viņš ir manā pusē. Viņš aprunāja vienu no man dārgiem cilvēkiem.- to pateicis, viņa balsī bija dzirdams izmisums.

- Klau.- to pateikusi, viņš paskatījās man acīs.- Es biju un esmu to pelnījusi. Tikai atceries to, ka viņš kaut arī bija mani aprunājis, viņš aizstāvēja mani tajā momentā, kad tevis nebija blakus. Ja viņš tevi patiešām nodotu, viņš neglābtu mani, bet gan pasmietos un aizietu.- to pasakot, es apklusu un iekāpu mašīnā, atnākot uz stāvvietu. Deniels vairs neko neteica. Mēs klusējām līdz pat mājām. Atbraucot uz mājām, es ātri uzkāpu pa kāpnēm un iegāju savā istabā. Aizvērusi durvis, smagi nopūtos un atbalstīju galvu pret durvīm.