Skartā

12.nodaļa

Pēc 2 mēnešiem...

- Neticās, ka mēs atgriežamies atpakaļ. Man pat bail domāt, kā tavi vecāki noreaģēja uz to, kad uzzināja, ka mēs kopā aizlaidāmies nezin kur.- to pateikusi, Braens pasmīkņāja.

- Laikam jau apdomā, kā no manis atbrīvoties.- to pateicis, es nedaudz apstulbu. Tas tak būtu pavisam slimi. Pamest dēlu tikai tāpēc, ka kaut kāda nekaunīga meitene vēlas viņu apprecēt būtu pavisam necilvēcīgi.

- Nerunā tā, viss būs kārtībā.- to pateikusi, es uzliku roku uz viņa pleca.

- Viņi jau sen vēlējās manī redzēt tēva spējas uz biznesu. Bet mani tas vispār nevelk. Es vēlos būt pats es. Es vēlos savu dzīvi, bez vecāku norādījumiem.- to pateicis, es smagi nopūtos un noglāstīju viņa muguru. 

Izkāpuši no lidmašīnas, mūs satika Deniels ar Margaritu.

- Sveiki, balodīši!- to pateicis, es nopietni ieskatījos viņa sejā.

- Tu to tagad nopietni?- to pajautājusi, viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Nu, un kā jums atvaļinājums Londonā?- to pajautājis, es uzsmaidīju.

- Viss bija vienkārši brīnišķīgi.- Braens atbildēja, man sākot smaidīt vēl platāk.

- A tu ko tā spīdi?- Deniels pajautāja.

- Nu, ja ņemt vērā, ka viņi bija tikai divi, tad es domāju, ka Ešlijai ir iemesls spīdēt.- Margarita atbildēja un pasmaidīja, Denielam paliekot nopietnam.

- Tu tak tur robežas nepārgāji?- Deniels uzjautāja Braenam.

- Protams, ka nē. Ešlija pati to izdarīja.- to pasakot, viņš skaļi iesmējās, man tēlojot šoku, bet Denielam atplešot muti.

- Labi, izliksimies, ka šīs sarunas par šo tēmu nebija.- to pateicis, mēs abi divi pamājām ar galvu un devāmies uz mašīnas pusi.

Piebraukuši pie mana tēva mājas, es smagi nopūtos.

- Manis te nebija tikai dažus mēnešus, bet jūs paspējāt nomainīt visu dārzu un pagalmu.- to pateikusi, es nopurināju galvu.

- A, kas ne tā? Ir tik slikti?- Margarita bailīgi uzjautāja. Es uzreiz sapratu, ka tā bija viņas ideja.

- Nē. Vienkārši nezināju, ka jūs vēlaties mainīt. Mamma to dārzu bija veidojusi no pašiem pamatiem, viena pati.- to pateikusi, Margarita uztraukti paskatījās Denielā, it kā lūdzot glābiņu.

- Eš, viss taču kārtībā?- Braens iečukstēja ausī, man uzsmaidot un pamājot.

Izkāpusi no mašīnas, sajutu nelielu neomulību. Kas ar mani ne tā? Es taču jau pieņēmu visu, kā tas ir. Pienākusi pie mājas, atstājot Denielu un Braenu aiz manis pie mašīnas, es atvēru durvis. No iekšpuses viss bija kā agrāk, tas man lika nedaudz atviegloties. 

- Kas gan man var te nepatikt...- to nomurmulējusi, viegla roka pieskārās manam plecam, man uzreiz apgriežoties. Margarita. 

- Piedod, ja es būtu zinājusi, es atstātu visu, kā tas bija, bet Bens bija atļāvis, tāpēc es pat neiedomājos, ka viss ir tā.- viņa centās paskaidrot, varēja redzēt, ka viņai grūti atrast vajadzīgos vārdus.

- Viss ir kārtībā. Neattaisnojies par to, kur nav nekādas vainas un problēmas. Vienkārši priekš manis tas bija negaidīti.- to pasakot maigi, viņa nedaudz atslāba. - Man ir vairāk tāds jautājums par citu...-  viņa pamāja, gaidot turpinājumu,- Kas notiek ar Braena vecākiem?- to pajautājusi, dzirdēju, kā soļi tuvojas durvīm. Margarita jau gribēja iesākt, bet es viņu apstādināju un papurināju galvu. - Vēlāk.- 

- Kas vēlāk?- Braenam ieejot, viņš uzreiz pajautāja.

- Mēs vēlāk runāsim par tavu ziņkārību, lūk kas.- to pateikusi, Braens pa jokam dusmīgi paskatījās.- Par meiteņu lietām, nekā tāda, kas tevi varētu interesēt.- pēc šī viņš uzreiz saprotoši pamāja ar galvu. Negribēju viņu uztraukt ar to, jo es vienkārši gribu uzzināt, kas ir noticis, kamēr mūs nebija. 

- Tagad var sākties elle.- Deniels noteica, mums priekšā pa kāpnēm noejot Braena vecākiem un manam tēvam.