Skartā

10.nodaļa

Nedēļas gāja nemanot. Ar katru dienu man kļuva ar vien labāk un labāk, bet viens gan nekļuva labāk. Tēvs bija sācis pastāvīgi ar mani runāt. Tas nebija necik labi, jo es jau biju pieradusi pie tā, ka viņam ir sava pasaule, man sava. Tagad es izjutu diskomfortu, sākot ielaisties sarunās. Braens cik vien varēja centās neuzbāzīgi iejaukties sarunā, lai spētu man palīdzēt ātri aizlaisties prom atpakaļ uz savu istabu. Pēdējās dienas, es sēdēju savā istabā un aizbildinājos ar to, ka galva sāp pēc lielās pastaigas, kura bija dažas dienas atpakaļ. Kā arī nesen skolā bija notikusi sapulce, sakarā ar visu šo gadu notikumiem. Nu jau uz manu mājas telefonu pastāvīgi tika veikti zvani. Visu laiku man zvanīja visu to cilvēku, kurus vēlējās atskaitīt, vecāki. Vienīgā atbilde uz viņu lūgumiem bija, publiska atvainošanās. Tā vēlējās visa mana ģimene, ieskaitot Braenu. Vienīgais, ko vēlējos es pati, bija sākt visu no tīras lapas. Es nevēlējos visu šo traci ar publisko atvainošanos, jo man tā nebija vajadzīga. Vienīgais, ko man vajadzēja, lai visi man liktu mieru. Dažas dienas biju pat apdomājusi pārcelties uz citu skolu, bet tomēr atbilde palika nē. Vēlme kaut ko tādu mainīt nebija tik liela, bet tomēr tā bija. 

- Hey, mazā.- to pateicis, mani vaigi palika sarkani, Braenam tikai pasmīnot.- Jau ir pagājis krietns laiks, bet tu joprojām sarksti no šī vārda.- to sakot, viņš ielēca gultā.- Šodien daži ciemiņi atbrauks.-viņš aizlika aiz galvas rokas un izskatījās diezgan uzvilcies.

- Kuri tieši?- to pajautājusi, viņš sāka cieši skatīties sienā.

- Mani vecāki.- to pateicis, manas acis atsprāga vaļā.

- Ko? Kāpēc?- pēdējais jautājums lika viņam saspringt vēl vairāk.

- Viņi vēlas, lai es precos ar Džesiku.- to pateicis, mana sirds vienkārši apstājās. Mute palika sausa, bet plakstiņi sāka ātri mirkšķināt, cenšoties pamosties no šī murga, bet es joprojām paliku tepat.- Heeey, neuztraucies. Es nekad dzīvē ar to skuķi neprecētos. Viņa un es, tas pat kopā neliekas.- to pateicis, mani pleci nedaudz atslāba.

- Kāpēc tieši viņa? Un kāpēc ir jābrauc pie mums?- varēja redzēt, ka jautājumu ir pārāk daudz, bet Braens centās saglabāt mieru.

- Jo viņas vecākiem pieder firma ar kuru mani vecāki sadarbojas, tāpēc precības būtu kā firmu apvienošanās. Bet jābrauc pie jums, jo vecāki zina, ka es esmu ar tevi kopā. Džesika pastāstīja yo viņiem.- to paskaidrojis, mani nepameta viens jautājums.

- Kāpēc es nederu?- to pajautājusi, viņa acis iepletās.

- Eš! Kas par stulbu jautājumu? Man vienalga deri tu viņiem vai nē. Es mīlu tevi, nevis viņu.- to pateicis, es apklusu pilnīgi, mana elpa aprāvās, izdzirdot pēdējos vārdus.- Velns, es nevēlējos to tik ātri pateikt.- to pasakot, es apmulsu, jo nezināju, ko atbildēt uz to.  Vēlējos atbildēt ar tieši to pašu, bet bija bail, ka tas būs tik tiešām par ātru.- Viņi būs pēc stundas.- to pateicis, viņš piecēlās no gultas un izgāja no manas istabas, mani atstājot apmulsumā.

Pagāja 20 minūtes, un es sapratu, ka ir jāsāk gatavoties. Izrakusi vienu no manām retajām kleitām, es to piemērīju. Pa šo laiku biju beidzot pieņēmusies svarā, gandrīz līdz tamm, ko man bija jāsasniedz, savā augumā. Kleita bija augstāk virs ceļgala, viņa bija bēšīga un pieguļoša, tāpēc manu brūno matu cirtas tik tiešām piestāvēja. Ielokojusi tos, uzliku nedaudz konsīlera un skropstu tušas, kā arī uzliku lūpu balzāmu. Uzvilkusi augstpapēžu kurpes uz lencītēm, es biju jau pilnīgi gatava. Dzirdēju kā atveras māju ārdurvis, kas nozīmēja, ka viņi jau ir klāt. Nu jau man bija jāiet lejā. Sākusi iet pa koridoru, dzirdēju kā pa grīdu skan papēžu klabināšana. Man bija aizdomas, ka to dzird jau visi. Sākusi kāpt pa kāpnēm pamanīju, ka visi var teikt stāv pie kāpnēm. Tur bija maza meitenīte. Es nezināju, ka Braenam ir māsa.

- Re kur, Ešlija jau nāk.- Margarita pateica, man uzsmaidot viņai.

- Labdien.- to pateikusi, pieklājīgu uzsmaidīju un pastiepu roku sasveicināties ar katru no ciemiņiem.

- Tu izskaties burvīgi.- Braens to pateica un visu priekšā noskūpstīja mani, visiem apklustot.

- Sveika, Ešlij! Tu tik pieaugi, ka vairs neatpazīt.- Braena mamma noteica.

- Liels paldies, Smita kundze.- to pateikusi, viņa apmulsa.

- Ak, nesauc mani par Smita kundzi, jūtos it kā būtu veca.- to pasakot, viņa pasmējās.- Labāk sauc mani vienkārši par Andželīnu.- to pateikusi, es pamāju ar galvu.

- Nu ko, domāju varam iet pie galda.- tētis noteica, mums visiem sākot kustēties uz galda pusi. Branes bija saņēmis manu plaukstu un mēs apsēdāmies viens otram blakus, ignorējot ģimeņu etiķeti. Tā mums vajadzētu sēdēt viens otram pretī, ko Braens un es nevēlējāmies. To bija pamanījuši viņa vecāki, bet mazā māsa uzsmaidīja Braenam, viņam pasmaidot pretī. 

- Es domāju, ka jūs jau zināt, kāpēc mēs esam te.- Smita kungs noteica, manam skatienam paliekot nedaudz vēsam. Varēja redzēt, ka ceremonijas nekādas pirms tam nebūs, un viņš ir noskaņots ķerties vērsim pie ragiem, un, ja viņš to vēlas, es spēlēšu tieši to pašu spēli, tikai pēc saviem noteikumiem.

-Es esmu pret.- tēvs noteica, man apmulsušai pagriežoties pret viņu. Vai tad viņam rūp manas attiecības ar Braenu?

- Es arī esmu pret.- Margarita noteica. 

- Jūs pat neesat viņas īstā māte, nedomāju, ka jums te ir kāds vārds.- Smita kungs atdzēla, Margaritai paliekot bālai un nolaižot skatienu.

- Domāju, ka šeit lielākais vārds pieder man un Braenam.- to pateikusi, es vēsi ieskatījos viņā. Mēs var teikt ar Braena tēvu ielaidāmies skatienu kaujā.- Šajā mājā jums nav tiesību tā runāt ar maniem ģimenes locekļiem, tāpēc lūgums turpmāk izturēties ar cieņu. Jūs šajā mājā esat ciemiņš, tāpēc es nebūšu tik barga un nelūgšu jūs pamest šo māju.- to pateikusi, viņa acis atpletās šokā.

- Kurš tevi tā audzināja runāt ar vecākiem cilvēkiem?- viņš atdzēla.

- Mani audzināja māte, un es lepojos, kā viņa mani izaudzināja. Viņa iemācīja mani dzelt tikai tad, kad pretinieks ir izdarījis to pirmais, un gadi ir tikai skaitlis, tas necik nemaina attieksmi. Ar cieņu pat pret mazu bērnu ir jāizturas.- to pateikusi, visi vēroja, kas notiks tālāk, Braena tēvs vēlējās kaut ko pateikt, bet es viņu apsteidzu.- Runājot par attiecībām. Es un Braens esam pret to. No kura gaisa jūs ņēmāt, ka jums ir tiesības līst cilvēka personīgajā dzīvē? Viņš ir tiesīgs izvēlēties to cilvēku ar kuru viņš pats vēlas veidot savu turpmāko dzīvi. Bet tas, kas notiek jūsu firmā, par to esat atbildīgs jūs pats. Un Džesika...labāku variantu nevarējāt atrast? Viņa guļ gandrīz ar katru skolas puisi, un es pat nepiepušķoju, bet gan otrādi minimalizēju skaitu.-

- Tu nelemsi par mums.- Braena tēvs noteica, man tikai pasmaidot.

- Es mīlu jūsu dēlu, Smita kungs. Un zinu, ka neviens nespēs mīlēt viņu tikpat stipri kā es.- to pateikusi, es piecēlos.- Domāju, mana klātbūtne vairs nav nepieciešama, es iešu uz savu istabu, esmu nogurusi.-