Aleksa ir vienkārša meitene, kura pārvākusies no laukiem uz pilsētu, lai mācītos un atrastu savu vietu zem saules. Viņa negaida daudz no dzīves, bet iespējams dzīve gatavo daudz priekš viņas. Viss izšķiras brīdī, kad viņa satiek kādu īpašu vīrieti...
Es pamodos pusdienlaikā, kāds klauvēja pie durvīm.
Ienāciet? - es nepārliecinoši iesaucos.
Durvis atvērās un iekšā ienāca pusmūža vecuma sieviete, rokās nesot paplāti ēdiena. Tur bija zupas bļoda, kārdinoši salāti ar garnelēm trauks ar augļiem un krūze ar sulu. Gluži kā no restorāna. Kā pēc komandas mans vēders sāka burkšķēt, atceroties kabatā palikušo ābolu. Šodien vēl neesmu ēdusi.
Sveika! Es esmu Margarita, Vaitu muižas saimniecības vadītāja. - sieviete, nolikusi paplāti uz gultas, iepazīstināja sevi un pasniedza roku manā virzienā.
Aleksandra. - es neveikli satvēru roku, aši pietraususies sēdus.
Ja tev ko vajag, dod ziņu. Centīšos tev palīdzēt. - sieviete laipni smaidot sacīja.
Cik ir pulkstens? - mani pārņēma satraukums, atceroties par darbu un skolu.
Nesatraucies! Jaunskungs Vaits visu ir nokārtojis. Viņš personīgi sazinājās ar tavu darbadevēju un skolu, un paskaidroja situāciju, ka tu iekļuvi negadījumā. - viņa mani sāka mierināt. - Bet pulkstens vispār ir pusviens pēcpusdienā. - viņa pabeidza.
Jaunskungs Vaits? - bija mana vienīgā prātīgā atbilde.
Jā. Daniels Vaits, jaunkundz.
Cik gan stulbi es sajutos. Loģiski! Kurš gan cits? Es ne tikai sapratu, ka pat līdz šim nezināju Daniela uzvārdu, bet arī šī jaukā sieviete to tagad zināja. Nez ko gan viņa par mani domā? Guļu viņa gultā, viņa kreklā, un pat nezinu viņa uzvārdu. Runājot par krekliem...
Margarita, vai vari man sagādāt pāris lietas? - es iesāku.
Protams, tāpēc jau es šeit esmu. - viņa apmierināti atteica. - vari sastādīt sarakstu, un es centīšos visu sagādāt, kamēr paēdīsi. - to pateikusi viņa piegāja pie naktsskapīša, atvēra atvilktni, un izņēma nelielu blociņu un pildspalvu.
Man vajadzēs piekļuvi datoram, ja tas ir iespējams.
Jā protams, mēs taču neturam tevi gūstā! - Margarita iesmējās, tomēr smiekli šķita samocīti. - Makss atgādāja arī tavu somu ar mācību grāmatām un pāris pirmās nepieciešamības precēm.
Manas asinis vēnās sastinga. Viņš bija manā dzīvoklī. Kā? Tad es atcerējos par atslēgu. Daniels tā arī viņu nebija man atdevis. Bet tomēr, tas nav normāli. Daniels dabūs dzirdēt no manis, lai tikai parādās...
Vai vēl kas? - Margarita atgrieza mani realitātē.
Vai ir kāda iespēja dabūt kādas drēbes, kas man labāk derētu? - es pajautāju. Es taču nevaru caurām dienām sēdēt istabā zem segas Daniela kreklā. Vai tomēr varu? Vispār cik ilgi man te būs jāpaliek? Tik daudz jautājumu, tik maz atbilžu.
Kāds izmērs tev ir?
M vajadzētu derēt. - es atbildēju.
Šķiet Marijas jaunkundzes drēbēm vajadzētu derēt. Viņa ir mājās. Pajautāšu vai var izpalīdzēt. - Margarita paskaidroja.
Nu viss. Marijas jaunkundze. Tātad tā ir viņa sieva. Vai draudzene. Manā prātā jaucās simtiem domu, tūkstošiem scenāriju...
Marijas jaunkundze ir Daniela jaunskunga mazā māsa. - Margarita paskaidroja, visticamāk redzot manā sejā samilzušo sāpi.
Ak tā... - es atviegloti novilku.
Ļaušu jums paēst! - Margarita iesaucās un devās ārā no istabas, - būšu atpakaļ pēc pusstundas.
Es ilgi nedomājot ķēros klāt paplātei. Pēc neilga laika vairs bija palikuši tikai daži augļu gabaliņi, ko es slinki bakstīju ar dakšiņu pa trauku.
Pusstundu vēlāk kā pēc pulksteņa Margarita bija klāt. Līdzi viņai ienāca meitene.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Sveika! Esmu Marija, - viņa stādījās priekšā.
Sveika! Mani sauc Aleksa! Patīkami iepazīties! - es neveikli pasmaidīju.
Viņa novietoja uz gultas paprāvu čupiņu ar drēbēm. - Nezināju, kāds stils tev patīk, tāpēc atnesu šo un to, no visa pa bišķim.
Paldies! Tu mani izglābi! - es sirsnīgi pateicos.
Margarita nolika manā priekšā somu, kurā pēc visa spriežot bija portatīvais dators, un otru somu - manu, kuru acīmredzot atveda Makss.
Paldies jums! Es centīšos pamācīties. - es pateicos, un Margarita pamāja ar galvu un devās ārā no istabas.
Vai tu esi Daniela meitene? - Marija negaidot izšāva.
Eeeeem... Es... Es īsti nezinu. - es sāku stostīties. Kā tad īsti ir? Viņš mani izglāba tajā naktī, kad apmaldījos, aizveda iepirkties, tad pazuda, bet tagad es esmu viņa gultā. Jocīgi.
Atvaino, es saģērbšos. Tad varēsim turpināt. - es paņēmu drēbes un iegāju skapī.
Ko jūs domājat par Margaritu un Mariju? Vai Marijai un Aleksai būtu jākļūst par labākajām draudzenēm, vai Marijai jābūt pret viņu attiecībām? Gaidu jūsu domas!
