Aleksa ir vienkārša meitene, kura pārvākusies no laukiem uz pilsētu, lai mācītos un atrastu savu vietu zem saules. Viņa negaida daudz no dzīves, bet iespējams dzīve gatavo daudz priekš viņas. Viss izšķiras brīdī, kad viņa satiek kādu īpašu vīrieti...
Es cerēju pagulēt lidojuma laikā, jo tas bija diezgan garš, vai arī brauciena laikā no lidostas līdz mājām, bet es nespēju pat aizvērt acis. Viss, kas bija manā galvā, bija Aleksa. Es satraucos kā mazs puika par to, ka viņu atkal satikšu. Es satraucos par to, ko viņa man teiks, ko atbildēs, un kā rīkosies.
Bija agrs rīts, kad es iebraucu mājas pagalmā. Strauji devos iekšā. Aiz durvīm, kuras man atvēra Makss, stāvēja mans tēvs.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Vai nevēlies man paskaidrot, kas notiek? - viņš iesāka bez sveiciena.
Sveiks, tēvs! - es ironiski atbildēju.
Beidz muļķoties! Kas tā par meiteni? - viņš turpināja izprašņāt.
Tā ir Maksa māsa. - es blefoju.
Muļķības! Es sadarbojos ar Maksa tēvu Viktoru vēl pirms tavas dzimšanas! Viņam nav meitas! Vai tu mani uzskati par prātu izkūkojušu večuku puika? - tēvs sāka paaugstinātā tonī.
Nu, ko tu gribi no manis dzirdēt? Parasta meitene, kurai draud briesmas. - es padevos.
Tu apzinies, ka esot šeit viņai draud lielākas briesmas? - tēvs jautāja.
Bet es viņu varu pasargāt no briesmām! - es dusmīgi attraucu.
Viņa gadījumā nav nonākusi briesmās tevis dēļ? - tēvs jautāja, liekot manai sirdij sažņaugties. Viņam bija taisnība.
Tu atceries, ko viņi nodarīja tavai mātei? - tēvs turpināja sist pa vārīgām vietām.
Tu viņu nenosargāji! Es nepieļaušu tavas kļūdas! - es atcirtu.
Lai veicas! - tēva acīs iemirdzējās sāpes. Viņš sakauts padevās un atkāpās no mana ceļa.
Hey! Maza ieskriešanās nodaļiņa. Sakarā ar visu covid vājprātu šobrīd sēžu mājās bez darba, līdz ar to ir laiks, iespēja un iedvesma atkal rakstīt. Kā vienmēr laipni lūgti atstāt komentāru!❤️
