Melnie uzvalki

5. nodaļa

Daniela POV

Es atgriezos klubā, nodevu vīriem rīkojumus, un nolēmu iziet ārā paelpot svaigu gaisu. Cigarešu, alkohola un sviedru smakas sajaukušās kopā piesātināja gaisu. Ap pusnakti tas jau kļuva tik smags, ka likās gaisā var pakārt cirvi.

Manā prātā atkal iezagās domas par to meiteni. Viņa izskatījās savādāka. Nesamākslota. Es atcerējos kā rietošā saule rotaļājās viņas matos. Kā viņa nosarka, un kautrīgi nolaida skatienu. Kā nervozi elpojot cilājās viņas krūtis... Beidz! Es sev pavēlēju. Nav īstais laiks domāt par meitenēm.

Balsis kluba priekšā kļuva skaļākas. Es dzirdēju vīriešu ūjināšanu un svilpienus. Pēkšņi uz manu pusi skrēja kāda meitene. Viņa skatījās atpakaļ, un pirms es paspēju ko iebilst, viņa ietriecās manās krūtīs.

BUMS!!!

Viņa atsitās pret mani kā gumijas bumbiņa un gāzās zemē es apķēru viņu ap vidukli balstot, lai viņa nenokristu.

Kāds par daudz iedzēris?- es iesmējos.

N-nē es nedzēru. Nedzeru. -viņa stostīdamās atbildēja.

Viņa pacēla savas acis kautrīgi. Un es viņu atpazinu.

Ak vai, pagaidi!- es teicu -Tu esi tā pati meitene, kura manī reiz jau šodien ieskrēja! Zini ja tu gribi mani satikt, tu vari man piezvanīt, vai vienkārši pienākt klāt, nevajag jau vienmēr mēģināt notriekt mani no kājām!- es ar smaidu uz lūpām noteicu.

Es netīšām! Atvainojiet! Es negribēju!- viņa stostījās. Cik mīlīgi. Bija tik patīkami turēt viņu rokās. Viņa smaržoja pēc lavandas. Man gribējās viņu apskaut un noskūpstīt. Viņa pakustējās un atspīdot laternas gaismai es ieraudzīju uz viņas vaiga ko spīdīgu. Viņa raudāja. Vai tas bija manis dēļ? Es atlaidu viņu un atkāpos soli atpakaļ. Viņa sagrīļojās un es jau gribēju viņu ķert, bet tomēr viņa stāvēja kājās.

Vai tev viss labi?- es noraizējies viņai jautāju. Es noslaucīju asaras no viņas vaigiem, un saņēmu viņas roku. -Nāc iesim uz kādu drošāku vietu, tur tu man varēsi izstāstīt, kas noticis.- es viņu vedu uz savu kabinetu.

Mēs iegājām iekšā pazīstamajās telpās. Iekšā pa sarkanajām durvīm. Pa gaiteni pa labi. Līdz tālākajam galam iekšā kabinetā pēdējās durvīs pa kreisi.

Leo, Maks, atstājiet mūs!- es nodevu komandas saviem tuvākajiem puišiem, kas parasti uzturējās kopā ar mani kabinetā. Es nosēdināju viņu uz dīvāna un nosēdos blakus. -Stāsti. Kas noticis?- es uzmundrinoši viņai teicu, paņemot viņas rokas savējās.

Es apmaldījos.- viņa nokaunējusies sacīja. Viņa izskatījās tik mīlīgi. Nolaistu galvu, nolaistām acīm, nosarkusi un košļāja savu lūpu. Viņa izskatījās mīlīgi un reizē kārdinoši. Vai tas vispār ir iespējams? Un viņa bija apģērbta. Viņa nebija saģērbusies nekā īpaši, lai šķistu kārdinoša. Viņa nebija uzkrāsojusies. Bet viņa bija skaistākā, mīlīgākā un kārdinošākā sieviete visā pilsētā, visā valstī, visā pasaulē. Sasodīts! Man nav laika šim! Bet es zinu vienu. Es nevaru atstāt viņu ārā uz ielas. Man viņai jāpalīdz!

Vai tu ko vēlies iedzert? Tēju, kafiju, ūdeni, sulu, vai ko stiprāku?- es jautāju.

Es taču teicu, ka es nedzeru, bet no ūdens glāzes gan neatteikšos.- viņa nedaudz priecīgāk atteica.

Es atnesu viņai ūdens glāzi un paķēru pats sev enerģijas dzērienu. Vakars rādījās būt ilgs.- Stāsti man, kā tev sanāca apmaldīties pilsētā?- es viņai jautāju.

Es pārvācos uz pilsētu tikai šodien.- viņa atbildēja. -Un man beidzās internets pašā nepiemērotākajā brīdī. Tad es centos iet atpakaļ mājās pēc atmiņas, bet kaut kur nogriezos nepareizi... un nu tagad es esmu šeit.- viņa pabeidza savu stāstu.

Es aizvedīšu tevi mājās.- es viņai teicu un pasaucu maksu.- piedzen manu mašīnu pie aizmugures izejas!- es nokomandēju. Viņas acis iepletās.

Nē nē, tas būs par daudz no Jums prasīts...- viņa sāka murmulēt iebildumus.

Uz kuru pusi ir tava māja?- es uzdevu viņai jautājumu.

Es... es nezinu.- viņa bēdīgi nolaidusi galvu teica.

Nu lūk! Tātad tu nevari aiziet mājās. Tātad es tevi aizvedīšu!- es pavēlnieciski skaldīju. Kā viņa atļaujas runāt man pretī?

Nu labi.- viņa samierinājusies pamāja. -Bet kā es tev atmaksāšu? Man manuprāt nepietiek naudas pat taksim. Es to iztērēju par...- viņas acīs varēja redzēt kā griežas zobratiņi. -Varbūt tu gribi picu? -Viņa izvilka no somiņas saburzītu papīra maisiņu ar vairākiem taukainiem pleķiem. No tā cēlās patīkams aromāts.

Nu beidz! Vai tev izskatās, ka man trūkst naudas?- es attraucu. Viņa paskatījās apkārt ar vērtējošu skatienu, līdz apstājās pie manis.

Nē, laikam gan, ka netrūkst.- viņa noteica.

Atvērās durvis, un tajās parādījās maksa galva -Boss mašīna ir pie aizmugures ieejas.- es apmierināti pamāju maksam.

Nāc... Amm. Ha. Es nezinu kā tevi sauc! Varbūt tu man varētu samaksāt ar informāciju?- es teicu un neērti iesmējos, braucot savus pirkstus caur matiem.

Protams! Aleksandra. Bet tu mani vari saukt par Aleksu.- viņa priecīgi atbildēja.

Prieks iepazīties Aleksa!- es paņēmu viņas roku savā -Es esmu Daniels.- es uzmundrinoši saspiedu viņas roku.

Man arī prieks iepazīties, prieks, ka tu mani izglābi no panikas lēkmes. Paldies!- viņa kautrīgi teica.

Labi mēs vēl varēsim parunāt pa ceļam, bet tagad mums jādodas!- es sacīju un vedu viņu ārā no sava kabineta, atpakaļ sānieliņas tumsā, kur gaidīja mans auto. Es atvēru viņai durvis, un pēc tam iesēdos pats. Un mēs iebraucām laternu mākslīgajā dienā.

Wow vēl vairāk lasījumu. Pilnīgi neticu, ka kāds arī grib viesoties manā izdomātajā pasaulē! Būšu priecīga, ja atstāsiet komentārus ar vērtējumu- pozitīvu, vai arī konstruktīvu kritiku. Paldies Jums, un es Jūs visus mīlu!❤