Melnie uzvalki

4. nodaļa

Aleksas POV

Uz kuru pusi man bija jāiet? Šķiet, ka pa labi... Es gāju uz priekšu vērojot kā viena pēc otras iedegas laternas. Jā. Šķiet te bija jāiet pa kreisi. Un tur tālāk. Tur bija jāiet pa labi? Ak vai bet vai tiešām tā bija? Mājas izskatījās nepazīstamas. Nevarētuu teikt, ka es pārzināju pilsētu, taču tik dzīvelīgā vietā es nebiju bijusi.

Es izvilku no kabatas telefonu, un ieslēdzu google maps. Viņš nefokusējās. Sasodīts! Kas par vainu? Es iegāju internetā, un uz ekrāna man parādījās "nav interneta savienojuma". Lieliski. Man ir beidzies internets. Varbūt nevajadzēja tik daudz klausīties dziesmas youtubē? Es iekšēji sevi lamāju.

Es gāju uz priekšu. Kaut kur jau man jāiet. Varbūt atradīšu. Es apgriezos un centos iet atpakaļ, centos saprast, kur es nogriezos nepareizi. Kādu brīdi pamaldījusies es nonācu piebāztā ielā. Apkārt dārdēja skaļa mūzika.

Apkārt staigāja meitenes īsos svārciņos grīļodamās uz augstām papēžu kurpēm, kā sienāzīši ar aizlauztām kājām, skaļi smiedamās par saviem izgājieniem. Pārīši mīcījās atspiedušies pret sienu vai laternas stabu. Un puiši, daži stāvēja bariņā pīpējot, citi grīļojās uz priekšu pa ielu saķērušies viens otram pie pleciem skaļi dziedādami kādas vecās šlāgerdziesmas, vēl kāds atvieglojās šķērsielā, vai pat nekautrējoties tur pat uz mājas stūra, kur visi varēja redzēt. Viņi bija izdzēruši pārāk daudz, lai viņiem būtu kauns. Vai arī viņi bija ne tikai dzēruši? Es to negribēju noskaidrot.

Es te negribēju būt. Es gāju cauri pūlim uz priekšu, cerot tikt prom no turienes. Bet, jo tālāk es gāju, jo biezāks palika pūlis. Mani lēni, bet nepārvarami pārņēma panika. Tā bija sasodīti slikta doma. Pēkšņi uzmanību man pievērsa bariņš iereibušu vīriešu.

Hey mazā! Kur tu tā steidzies? Vai nevēlies nākt ar mums padejot? Mēs tev uzsauktu kādu dzērienu! Ko saki par tādu domu?- viņi man sauca, pievēršot man vēl kādu citu vīriešu uzmanību, kas cits caur citu svilpa man un izsauca nepiedienīgas piezīmes. Es centos tikt viņiem garām pēc iespējas ātrāk. Pēkšņi viens no viņiem aplika roku man ap gurniem. Es izrāvos no viņa rokām un traucos uz priekšu. Es ierāvu kādā tukšā sānieliņā pie manuprāt paša lielākā kluba. Es skrēju uz priekšu atskatoties, vai man kāds neseko. Šķiet, ka nē. Man no acīm izlauzās asaras.

BUMS!!!

Es kaut kur ietriecos. Tā nebija siena. Tas bija kas mīkstāks un silts. Atklāsme ietriecās manās domās kā zibens šautra. Es ietriecos KĀDĀ. Es kritu, bet, pirms paspēju nokrist, kāds mani saķēra. Es paskatījos uz augšu un tur bija acis. Tās pašas acis. Tās kurām komplektā nāca ar želeju ieveidotais matu vilnis, nopietnā sejas izteiksme un uzvalks.

Kāds par daudz iedzēris?- viņš iesmējās.

N-nē es nedzēru. Nedzeru. -es stostīdamās atbildēju.

Ak vai, pagaidi!- viņš novilka -Tu esi tā pati meitene, kura manī reiz jau šodien ieskrēja! Zini ja tu gribi mani satikt, tu vari man piezvanīt, vai vienkārši pienākt klāt, nevajag jau vienmēr mēģināt notriekt mani no kājām!- viņš ar smīnu noteica.

Es netīšām! Atvainojiet! Es negribēju!- es turpināju stostīties. Es attapos, ka viņš joprojām mani tur savās rokās. Viņa tuvums mani reibināja un pārsteidzošā kārtā nomierināja. Kā sajutis par ko es domāju, viņš atlaida mani un atkāpās soli. Es vēlreiz gandrīz nokritu, tikai šoreiz dēļ reibuma, ko viņš bija izsaucis manā galvā un ceļgalos, tomēr paliku stāvus. Paldies Dievam!

Vai tev viss labi?- viņš jautāja, un nopietnā grimase atgriezās viņa sejā. Viņš noslaucīja asaras no maniem vaigiem un paņēma manu roku. -Nāc iesim uz kādu drošāku vietu, tur tu man varēsi izstāstīt, kas noticis.- viņš vilka mani kādu sarkanu metāla durvju virzienā.

Es nezināju, kur viņš mani ved, bet es zināju, ka tur būs drošāk nekā uz ielas. Un blakus viņam es jutos droši. Lai gan viņš bija svešinieks, viņš nelikās ļauns. Es nepretojos un godīgi viņam sekoju. Durvis atvērās un no tām pretī vēlās dārdošās mūzikas viļņi. Un mēs iegājām pa tām.

Paldies liels, ka lasat, un komentāri joprojām ir ļoti gaidīti!