Melnie uzvalki

12. nodaļa

Aleksas POV

Bija pagājis jau mazliet vairāk kā mēnesis kopš Daniels neko daudz nesakot vienkārši ņēma un aizbrauca. Es neesmu runājusi ar viņu kopš tā laika. Ziņas viņu nesasniedz un, kad es viņam zvanu, telefons vienmēr ir izslēgts.

Pa šo mēnesi man bija daudz citu lietu ko darīt, tapēc es varētu tik ļoti nelauzīt savu galvu par to, kur viņš ir pazudis.

Es uzsāku strādāt beķerejā, uzsāku skolas gaitas, apciemoju ģimeni kā solīju, ieguvu pāris jaunus draugus un arī nedaudz vairāk iepazinu pilsētu. Ar lepnumu varu teikt, ka manā dzīvoklī vairs nav nevienas neizpakotas mantu kastes.

Tomēr nepagāja ne diena, kad es par viņu nedomātu.

Kaut kas viņā bija īpašs. Viņš izstaroja pārliecību. Bet ne tādu pārliecību kā augstprātīgie idioti. Tādu pārliecību, ka bija skaidrs, viņš ar vārdiem lieki nemētājas. Viņš piepilda katru savu solījumu. Viņš izstaroja varenību. Likās, ka visa pasaule ir pie viņa kājām, un viņam tas šķiet pašsaprotami. Un tomēr uz mani viņš skatījās savādāk nekā uz citiem.

Nomierini savus hormonus dārgā! Tik tiešām viņam ir īpašas jūtas pret tevi, un tieši tapēc, ka viņš tevī ir bezcerīgi iemīlējies, viņš nocirta visus saziņas veidus un aizmuka uz ārzemēm. Tieši tik ļoti tu viņu sajūsmini. - es pie sevis nosodoši murmināju.

Es ieslēdzu telefona ekrānu, un tā ekrānā izgaismojās cipari 23:30. Man tik tiešām jāiet gulēt. Galu galā rīt jāceļās jau 3:00, lai 4:00 būtu jau darbā.

Es noliku telefonu un aizvēru acis. Es iztēlojos viņu savā priekšā. Iztēlojos viņa caururbjošo skatienu. Iztēlojos viņa sulīgās lūpas, ko varētu tik saldi noskūpstīt. Iztēlojos viņa matus. Viņa pieskārienus. Un šīs fantāzijas mani lēni ieaijāja miegā.

Pēdējais, ko es nodomāju iemiegot, bija- kad viņš atgriezīsies, viņam plāni klāsies!

.
.
.
.

Es pamodos no kaitinoša trokšņa. Ak, kā gan es ienīstu modinātājus! Kašķīgi izvēlusies no gultas es aizslāju vannasistabas virzienā.

Nomazgājusies un sakopusies, es ātri sasēju savus matus copē. Vēl ietinusies dvielī es atvēru skapi un izvilku no tā vienkāršu tunikas veida t-kreklu un melnus pabiezus legingus. Ātri saģērbos un, paķērusi ābolu no ledusskapja, uzmetu uz pleciem jaku, paņēmu somiņu un devos ārā pa durvīm. Bija pusčetri.

Es gāju beķerejas virzienā domājot, cik izdevīgi iekārtojusies mana dzīve pilsētā. Darbs man bija no četriem līdz desmitiem rītā, un skola bija no diviem līdz sešiem, kas nozīmēja, ka pirms skolas es pat varu atļauties vēl pāris stundas pagulēt. Vai pamācīties. Vai satikties ar draugiem. Vai darīt jebko citu. Bet vakarā es laicīgi biju mājās. Vienīgais, kas man nepatika, bija ceļš uz darbu praktiski nakts vidū.

Rudens jau bija jūtami sācies un tādā agrumā bija diezgan tumšs un dzestrs. Un ceļš veda caur pāris šaurākām neapgaismotām ieliņām. Man bieži vien šermuļi skrēja pār kauliem, un šķita, ka kāds man seko, vai novēro mani. Tomēr vienmēr, kad es atskatījos, tur neviena nebija. Arī šorīt mani nepameta nepatīkamās sajūtas.

Es satraukti paskatījos uz aizmuguri, bet tur neviena nebija. Es griezos atpakaļ u pēkšņi sapratu, ka kāds jau ir manā priekšā. No šoka es pat nedaudz iekliedzos! Tas bija kāds pusmūža vīrietis, ar palielu alus vēderu, ataugušiem bārdas rugājiem un ģērbies sporta tērpā, uz kura bija pāris nenosakāmas izcelsmes pleķi.

Kur tad tu tā skrien meitēn? - viņš ar pliekanu smaidu man teica. Man šermuļi skrēja pār kauliem no tā smaida. Tas bija pretīgs smaids. Un ar katru pateikto vārdu es jutu kā uz manu pusi veļas smakas viļņi no viņa mutes. Viņa elpa smirdēja pēc cigaretēm, alkohola un vēl kaut kā nesaprotama, bet ļoti pretīga. Itkā viņš būtu sapuvis no iekšpuses.

Pēkšņi viņa roka izrāva no kabatas ko spīdīgu, un es ar šausmām atskārtu, ka tas ir nazis. Es kāpos atpakaļ, lai mēģinātu aizbēgt, bet atkāpusies tikai divus soļus es sajutu, ka mani kāds satver no aizmugures.

Kur tad nu steigsies?- pusčukstus teica sēcoša balss man aiz muguras. Es bailēs sastingu, bet rokas stvēra mani stingrāk un abi vīrieši mani ievilka kādā sānieliņā, kas, izrādās, veda uz kādas privātmājas iekšpagalmu. Viņi iegrūda mani stūrī un man bija iespēja apskatīt arī otru vīrieti. Viņš bija garš, bet kalsns. Arī viņa muti rotāja negants smaids, bet viņa zobi, ak, tie bija gandrīz brūni, tik cik jau to bija vēl palicis.

Nu meitēn! Ja gribi tikt cauri sveikā, atdod visu naudu, kas tev ir! - teica kalsnais vīrietis.

B-bet man nav līdzi naudas! - es knapi izstostīju, panikai pārņemot mani.

Nu tad nāksies norēķināties savādāk! - atteica resnais, viņa pretīgajam smīnam ieplešoties vēl platākam.

N-nē! Lūdzu nē! Laidiet mani!- es lūdzos. Asaras aizmigloja manu skatienu, un es nokritu uz ceļiem. Manas kājas trīcēja tā, ka es pat vairs nevarēju nostāvēt. Es sāku raudāt skaļi balsī.

Pēkšņi es jutu kaut ko nokrītam man blakus.

Kas tas!?- iesaucās resnais vīrs. Un es jutu nokrītam kaut ko man otrā pusē. Es jutu rokas mani apķerot un paceļot. Šķiet mani pārmeta pār plecu! Es spirinājos, cenšoties atbrīvoties, bet tad es dzirdēju svešu balsi.

Nomierinies! Viss būs kārtībā! Es tev pāri nedarīšu!

Es ar drebošiem pirkstiem izslaucīju acis no asarām un paskatījos atpakaļ. Abi vīrieši gulēja zemē, bet viņiem blakus veidojās sarkanas peļķes. Viss ko es zināju, bija tas, ka manam nesējam mugurā bija melns uzvalks.

Hey hey! Šī nodaļa gana ilgi nāca, bet labi atnāca! Gribēju padalīties, ka esmu pilnīgā šokā par to, ka Jūs lasat manu stāstu! Jau gandrīz 200 lasījumi un 70 zvaigznītes!!! Es sākotnēji nebiju domājusi, ka kaut viens cilvēks lasīs manu stāstu! Sāku rakstīt pati priekš sevis, tikai tapēc, ka gribēju rakstīt. Katrā ziņā paldies Jums, ka atbalstat mani, un es to ļoti novērtēju. Un es Jūs visus par to mīlu!❤❤❤

Kā Jūs domājat, kas ir mistiskais svešinieks uzvalkā? Kur ir palicis Daniels, un vai viņš atgriezīsies? Kas draud Danielam?

Jūtieties brīvi komentēt! Varam uzsākt diskusiju, un iespējams ņemšu vērā jūsu ieteikumus, jo tā īsti līdz galam grāmatu vēl neesmu izplānojusi!