Aleksa ir vienkārša meitene, kura pārvākusies no laukiem uz pilsētu, lai mācītos un atrastu savu vietu zem saules. Viņa negaida daudz no dzīves, bet iespējams dzīve gatavo daudz priekš viņas. Viss izšķiras brīdī, kad viņa satiek kādu īpašu vīrieti...
Patīkamā smarža aizveda mani līdz kādai mazai beķerejai. Iekšā bija omulīgi un silti. Gar sienu rindojās 4 nelieli galdiņi, bet aiz letes ar smaidu sveicināja sieviete. Viņa bija izteikts omes tips. Viņas seju rotāja smaida krunciņas pie mutes un pie acīm. Viņas mati bija melni, bet vietām cauri spiedās pa sirmam matam. Viņai aiz muguras rindojās bulciņas, kas izskatījās vēl gardāk nekā smaržoja, ja vien tas ir iespējams.
Sveika bērniņ! Neesmu tevi šeit vēl redzējusi. Esmu Anna, šīs kafejnīcas īpašniece.- Ar plašu smaidu sveicināja sieviete aiz letes.
Sveiki! Esmu Aleksa.- atbildēju. Manā sejā arī iezagās smaids. Jutos gaidīta, un Annas pozitīvais noskaņojums bija lipīgs.
Ko tu bērniņ gribēsi?- Anna jautāja atkāpjoties no bulciņu plauktiem, ļaujot man novērtēt piedāvājumu.
Izvēle nebija viegla. Viss izskatījās tik gardi. Bet es izlēmu par labu kam sāļam. - Picu lūdzu! Vai labāk uzreiz trīs. Esmu izbadējusies kā vilks!- es smejoties teicu. Anna pasniedza man 3 picas uz šķīvja.
Un ko tu gribēsi padzerties?- viņa turpināja -mēs piedāvājam dabīgās zālīšu tējas.- viņa lepni sacija rādot uz plauktu kuru pildija burciņas pilnas ar tējām.
Ak vai piparmētru tēja būtu ideāla pēc tādas strespilnas dienas.- es priecīgi iesaucos.
Lieliski! Sēdies!- Anna norādīja uz tuvāko galdiņu - Es tev pienesīšu tēju tiklīdz tā būs gatava.
Es apsēdos un sāku stūķēt mutē picu nepieklājīgā ātrumā. Es neko sev nevarēju padarīt. Es biju ļoti izsalkusi un pica bija tiešām garšīga.
Kas tevi šurp atveda?- Anna jautāja.
Sagremojusi pēdējo picas gabalu es atkal varēju runāt- Nu pa lielam jau tā lieliskā smarža mani atvilka šurpu no blakusielas.- es smaidot atbildēju.
Ha! Jauki!- teica Anna veltot man sirsnīgu smaidu. Pēkšņi viņas seja kļuva nopietna. - Kapēc tu teici, ka šī diena ir strespilna? Vai viss kārtībā?
Vai viss kārtībā? Jā itkā viss ir kārtībā.- es centos iegalvot vairāk sev nekā Annai. - Es šodien pārvācos uz pilsētu. Un kamēr neesmu pieradusi tā mani nogurdina. Esmu pieradusi pie lauku plašumiem un svaiga gaisa un smaga darba. Bet tagad esmu pilsētā. Man jāiekārto savu dzīvokli, drīz jāsāk mācības un līdz tam vēlams jāatrod darbu. Es nezinu kur likšu savu neizsīkstošo enerģiju.- es nedaudz skumīgi pasmaidīju.
Anna mani novērtēja ar saprotošu skatienu. -Es arī bērnību pavadīju laukos. Bija grūti iejusties pilsētā. Bet klau, vienā ziņā es tev varbūt varētu palīdzēt.- viņa pamāja ar galvu loga virzienā.
Es paskatījos un ieraudzīju tur lapu, kuru iepriekš nebiju ievērojusi. Uz tās lieliem burtiem rotājās "MEKLĒJAM DARBINIEKU - KONDITORA PALĪGU" Es iepletu acis. Man patika gatavot ēst. Un cept bulciņas un pīrādziņus es dievināju. Tā bija laba ideja.
Anna! Vai tu to teici nopietni? Tik foršā vietā tev noteikti pretendenti rindā stāv uz darbavietu! - es sajūsmā iespiedzos.
Ak bērniņ nebēdā. Nav daudz meiteņu, kas vēlētos tik agri celties, un darbs nav viegls. Par to man tevi laicīgi jābrīdina, ja vēlies piekrist. -viņa nopietni atteica.
Es saprotoši pamāju.- Jā es zinu. Darbs virtuvē nav viegls. Bet es gribētu mēģināt, ja tu dotu man tādu iespēju!- es optimistiski noteicu iekožoties otrajā picā. Vēl pie tam mūzika, kas šeit skanēja bija lieliska, es secināju, klausoties kā fonā pieklusināti skanēja Iron Maiden. Netipiski priekš pusmūža sievietes kafejnīcas. Iespējams, ka mums ir vairāk kopīga nekā izskatās.
Anna atnesa manu tēju un apsēdās man pretī. Kamēr es ēdu picu, viņa pāris reizes apkalpoja ienākušos klientus, un man pastāstīja vairāk par darbu, arī to, ka strādāt jāsāk četros no rīta, bet tas nebija nekas traks. Apēdusi picas un izdzērusi tēju es paskatījos pulkstenī. Ak vai! Bija jau gandrīz deviņi.
Anna, vai tu iedotu man vēl pāris picas? Es vēl neesmu iekārtojusi virtuvi, un viņas būtu lieliskas manām brokastīm. - es steidzīgi sacīju.
Protams bērniņ- Anna sacīja, aizsteidzoties aiz letes. Es samaksāju par ēdienu un steidzos ārā, pamājot Annai, un durvīs uzdūros tumši brūnam acu pārim.
Tas piederēja pievilcīgam lielam vīrietim melnā uzvalkā. Viņam bija tumši brūnas acis un melni mati, un izteikti vaigu kauli. Es apstulbu no viņa smaržu aromāta un tuvuma. Es kavējos tur mirkli par ilgu, un nosarku kad atkāpos, lai palaistu viņu garām. Atvainojiet.- es nomurmināju. Viņš ieurbās manī ar savu skatienu, un tas mani dedzināja.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Sveiks Daniel! -Anna priecīgi čivināja, novēršot viņa skatienu no manis. Viņš pagāja man garām un es izrtaucos uz ielas. Vēsais vakara gaiss iesitās manā sakarsušajā sejā un es devos atpakaļ mājās.
