Melnie uzvalki

8. nodaļa

Daniela POV

Es uzmanīgi lavierēju cauršaurajām pilsētas ieliņām, pievēršot visu savu uzmanību ceļam. Mašīna iegrima mierpilnā klusumā, ja neskaita motora murrāšanu.

Es uzmetu skatienu Aleksai, bet viņa bija saritinājusies uz sēdekļa kā kaķēns, pagriezusies pret logu, un saldi šņākuļoja. Viņa nu gan viegli iemiga. Droši vien pārgurusi no pārdzīvojumiem.

Mēs piebraucām pie daudzstāvu mājas. Bērzpils 63- es izlasīju uz plāksnītes, pie mājas sienas. Es paskatījos uz Aleksu un klusi nomurmināju -Esam klāt.

Es negribēju viņu modināt. Viņa bija tik mīlīga miegā. Viņa šķita tik naiva, bet labā nozīmē. Varētu teikt tīra un nesamaitāta.

Es pasniedzos pēc viņas somiņas, ko viņa bija nolikusi priekšā beņķim pie kājām, un atvēru to. Iekšā bija maks, telefons, atslēgas un iepriekš pieminētais papīra maisiņš ar smaržīgo saturu. Es paņēmu atslēgas un izkāpu no mašīnas. Es to aizslēdzu pirms devos prom. Neraksturīgi man. Parasti es tās atstāju vaļā. Man bija vienalga vai kāds to nozags vai nē. Bet tagad mašīnā ir kas krietni dārgāks par pašu mašīnu.

Es devos pretī mājai un lasīju uz plāksnītēm 1-15 pie pirmās kāpņu telpas, 16-30 pie otrās. Tur es arī izvēlējos doties. Atcerējos kā Aleksa iepriekš teica Bērzpils 63-23.

Bez problēmām ticis iekšā, es ieslēdzu pāris gaismas un apskatīju dzīvokli. Viss vēl bija kastēs. Viņa nebija melojusi par pārvākšanos. Dzīvoklis bija mazs bet mājīgs, ja neskaita to, ka tajā pagaidām bija maz lietu izpakots. Dzīvoklī bija 2 guļamistabas. Es izvēlējos to, kurā bija saklāta gulta. Noņēmu segu un devos pēc Aleksas.

Es viņu pacēlu uz rokām kā gulošu bērnu, viņa nebija smaga, un viņa bija tik cieši iemigusi, ka pat nepamodās, kad es viņu cēlu ārā no mašīnas. Es viņu ienesu iekšā, noguldīju gultā un izģērbu līdz apakšveļai. Es jutu rūpes par viņu, tomēr manam ķermenim bija cita nostāja pret šo situāciju. Es sakārtoju savu draugu biksēs, kurš bija pilnā kaujas gatavībā.

Es apsedzu viņu, un viņa uzreiz ieritinājās segā un apmierināti smaidīja. Es izslēdzu gaismu un taisījos iet ārā, bet iedomājos, ka nevaru atstāt dzīvokli vaļā. Es pamanīju koridorā pakarinātu vēl vienu atslēgu. Tā derēja ārdurvīm. Bet man viņu noteikti būs jāatgriež. Tāpēc nebūtu nekas slikts, ja es saglabātu viņas telefona numuru. Es ievadīju savu telefona numuru viņas telefonā un piezvanīju sev. Cik muļķīgi. Viņa pat nav uzlikusi bloķēšanas paroli telefona ekrānam. Saglabājis savu numuru viņas telefonā un viņas numuru savējā, es aizslēdzu dzīvokli, un devos prom.

Mani pārņēma jocīgas sajūtas. Es gribēju, lai viņa būtu laimīga. Es gribēju, lai viņa būtu mana. Un viņa būs mana!

Vēl pāris zvaigznītes un daudzi skatījumi. Jums tiešām patīk tas, ko es te rakstu? ❤❤❤