Aleksa ir vienkārša meitene, kura pārvākusies no laukiem uz pilsētu, lai mācītos un atrastu savu vietu zem saules. Viņa negaida daudz no dzīves, bet iespējams dzīve gatavo daudz priekš viņas. Viss izšķiras brīdī, kad viņa satiek kādu īpašu vīrieti...
Vīrietis uzvalkā aiznesa mani līdz ielai, kur stāvēja melns auto, šķiet BMW. Viņš nolika mani zemē un palīdzēja iekāpt mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pats iekāpis šofera sēdeklī, viņš izvilka no kabatas telefonu, pēctam paskatījās atpakaļ uz mani, un teica man - Neuztraucies tikai! Viss būs kārtībā! Es tagad sazvanīšu Danielu.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Viņš bija simpātisks, lai gan tajā brīdī tas bija mazsvarīgi, tomēr nevarēju nenovērtēt viņu. Viņam bija gaiši blondi mati un pelēkzilas acis, bet viņa seju rotāja pāris dienas ataudzēti bārdas rugāji. Ap acīm gan viņam bija zili riņķi, un viņš izskatījās diezgan noguris. Paga paga! Vai viņš teica Daniels? Tātad viņu atsūtīja Daniels.
L-labi - es izstostīju. Un uzmanīgi gaidīju, ko viņš darīs.
Viņš pacēla telefonu pie auss, un otrā galā uzreiz pacēla.
Atsūtiet tīrītājus! Parka iela 5. Iekšpagalms. Divi vīri. Lai rīkojas ātri! - viņš pavēlnieciski nobēra. Tad noņēma telefonu no auss, un, neilgi paspaidījis, lika to atkal pie auss.
Viņai uzbruka.- viņš paziņoja. Es nevarēju izšķirt vārdus, bet es dzirdēju, ka otrā galā cilvēks sāka bļaut.
Nē. Viņai viss kārtībā. Tika cauri ar izbīli. - noteica mans mistiskais glābējs. Dzirdēju kā bļaušana otrā klausules galā pierimst.
Nē. Diemžēl nesanāca. Nācās steidzami viņus likvidēt. Es nedomāju, ka viņi tajā ir iesaistīti. Izskatījās pēc parastiem salašņām.- vīrietis teica. Pēc neilga brīža pasniedza man telefonu - Boss vēlas ar tevi runāt!
Jā? - es teicu, pielikusi telefonu pie auss.
Sveika Aleksa! Te Daniels. Es gribēju tevi pasargāt, bet izskatās, visvieglāk tevi pasargāt būs, ja es pats būšu tev blakus. Es tūlīt pat lidoju atpakaļ. Es likšu, lai tevi ved uz manu māju. Es arī likšu, lai tev atved ārstu, lai viņš tevi var izmeklēt, un pārliecināties, ka ar tevi tiešām viss kārtībā. - Daniels bēra vārdus tik ātri, ka man vajadzēja brīdi, lai tos apstrādātu.
Bet...- es iesāku, gribot pateikt, ka man nevajag ārstu, un arī to, ka man jābūt darbā, un vēl daudz citu "bet".
Nekādu bet! - Daniels nocirta. - Aleksandra esi laba meitene un gaidi mani mājās!
Nu labi! - es padevos, viņš nosauca mani manā pilnajā vārdā! - Es tevi gaidu!
Viņam būs daudz, ko man paskaidrot, kad viņš atgriezīsies! Es pasniedzu telefonu atpakaļ vīrietim.
Labi. - sacīja vīrietis, noklausījies ko viņam saka Daniels. Tam sekoja vēl pāris "jā", un sarunu noslēdza "skaidrs boss". Tad viņš telefonu nolika, pavēlēja man piesprādzēties, un sāka vest mani tikai sev zināmā virzienā.
.
.
.
Pēkšņi es atjēdzos, šķiet es biju iemigusi. Es paskatījos ārā pa mašīnas tonēto logu. Saule pamazām ausa, bet apbružātās, noputējušās pilsētas augstbūves abpus ceļam bija nomainījušas staltas priedes. Ceļš bija pārsteidzoši labs. Mēs braucām uz austrumiem. Iespējams, tikai tāpēc es pamodos, ka saules stari sāka spīdēt man acīs. Es paskatījos uz mašīnas priekšējo paneli, un tajā izlasīju 5:27.
