Melnie uzvalki

7. nodaļa

Aleksas POV

Nu tad kur tu īsti dzīvo?- Viņš man jautāja pārtraaucot klusumu.

Es... Amm... Es īsti neatceros. -es sevi domās lamāju par savu īso atmiņu. -Piedod. Es atceros, ka nosaukumā bija kaut kāds koka nosaukums. Liepu iela? Es nezinu. Tas bija netālu no tā veikaliņa, kurā es tev pirmoreiz uzskrēju. -es tiešām centos atcerēties kā sauca to ielu. Kaut ko tādu jau tikai es varu. Pat pirmklasnieki zin no galvas savu adresi, tikai ne es.

Nesatraucies Aleksa! Nomierinies! Ja tu tā stresosi, tu ne mūžam nespēsi atcerēties, kā sauca to ielu. -viņš man mierinoši sacīja. - Mēs aizbrauksim līdz tam veikaliņam, un tad apbraukāsim tuvāko apkārtni. Tā māja noteikti atradīsies. Man nebūt nav žēl pavadīt laiku tik labā kompānijā.- viņš turpināja, liekot man nosarkt kā bietei.

Paldies, ka palīdzi man, tiešām. Es mēģināšu atcerēties kā sauca to ielu. -es novilku.

Vai tu dzīvo viena? -viņš jautāja.

Jā. -es vienkārši atteicu. - Un tu?

Nu, kā to ņem. Es pārsvarā dzīvoju darbā, tur es nekad neesmu viens. Reizēm es palieku pie tēva, bet man ir arī savs dzīvoklis. Tajā gan man pārāk nepatīk bieži uzturēties, jo es tur jūtos vientuļi. -viņš atbildēja.

Tev nav meitenes?- es pārsteigti jautāju. Kā gan tādam smukulītim, laipnam un naudīgam puisim var nebūt meitenes?

Nu pagaidām nav. Manu grafiku ir diezgan grūti savienot ar attiecībām.- viņš atbildēja, neieslīgstot sīkumos, un domīgi vēroja ceļu.

Par ko tu īsti strādā?- es jautāju.

Nu...- viņš minstinājās. - Man pieder klubs, kur mēs bijām. Un vēl šādi tādi sīkumi.- viņš sacīja, noraujot beigas, itkā negribētu par to runāt. -Un kā ar tevi?

Es tikko dabūju pirmo darbu! -priecīgi iesaucos. -Es strādāšu konditorejā!

Heh. Izklausās, ka tu ar nepacietību gaidi, kad varēsi ķerties pie darba! - viņš nosmēja, par manu azartu.

Tieši tā! Necerēta veiksme! Es ieguvu darbu vēl pirms paspēju iegādāties traukus jaunajam dzīvoklim!- es ieķiķinājos.

Tev nav trauku?- viņš ar smīnu jautāja.

Nu es taču tev teicu, ka es tikai šodien pārvācos. Hmm pareizāk sakot vakar.- es domīgi sacīju, uzmetot skatienu viņa mašīnas pulkstenim. Tas rādīja jau pāris minūtes pāris pusnaktij.

Tā. Es dziezgan labi pārzinu šo rajonu. Vienīgās ar kokiem saistītās ielas tuvumā ir Egļu iela un Bērzpils iela. - viņš sacīja skatoties uz mani ar tādu skatienu... Es nevarēju saprast, kas lasāms viņa skatienā. Tās izskatījās gandrīz pēc rūpēm un maiguma. Itkā viņš satrauktos, ka ir jau tik vēls, un es vēl neguļu.

Mmm jā! Bērzpils iela! Pareizi! Bērzpils iela 63, dzīvoklis 23! Es atcerējos! Tev bija taisnība. Tikai vajadzēja nomierināties. -es atviegloti nopūtos.

Nu tad turies mazā! Mēs dodamies mājās! - viņš sacīja, uzņemot lielāku ātrumu, motoram rūcot zem kapota.

Es priecīgi skatījos aiz loga, kā laternu gaismas pamazām saplūda un izplūda un sāka dejot savādu deju, tad pārvērtās par zaķīšiem, un zaķīši aizskrēja pļavā. Es atgūlos pļavā un pļava mani nesa. Zāle viļņojās un saule spīdēja. Saule mani sildīja. Un es ļāvos. Man pretī lidoja divas kamenes, bet, kad tās pielidoja tuvāk, tās izrādijās acis, Daniela acis. Tās tuvojās man tuvāk un tuvāk līdz viņš mani noskūpstīja un mēs saplūdām vienā nešķiramā mudžeklī...

Bonusa daļa šodienai. Ir jau 2:30 un man būtu šobrīd jāiet gulēt, bet ko lai dara, kad iedvesma moka? Ceru ka Jums patika Daniela un Aleksas nelielais izbraukums! ❤