Meitene kas zaudēja jēgu

5.nodaļa (Anna)

Mūsu ik gada rudens brīvlaika izbrauciens. Juhū! Uz Marijas vasaras māju kas teorētiski atrodas virs ūdens. Varbūt tas palīdzēs Stefānijai, bet varūt arī tikai mums. Taču Stefāniju mēs vienu nevaram atstāt.

-Zāles ir, soma ir, Stefānija ir, varam braukt!- iesaucās Marija un paņemdama aiz rokas Stefāniju gāja uz manu mašīnu. Es ātri uzmetu plecā somu un iekāpu vadītāja sēdeklī.

Beidzot atpūta! Mums tā tik ļoti bija vajadzīga! Kaut nedaudz aizmirsties no šī visa vājprāta bija viss ko vēlējos.

-Un mūsu ikgadējās brīvdienas var sākties!- esmu diezgan pārliecināta ka tas neizklausījās sajūsmināti, jo pēdējā laikā tikpat kā nebiju gulējusi.

-Jam. Lai tad nu tās izdodas un Stefānija atmostas!- Marija reizē ar mašīnas motoru pieteica savu tostu.

Mēs braucām pa garu, līkumotu meža ceļu, tik pazīstamu kā savus piecus pirkstus. Mēs pa šo ceļu braucam jau aptuveni 10 gadus, ik gadu vismaz divas reizes. Turklāt pēdējos divus es kā šoferis.

Marija ieslēdza Eiropas Hitu Radio un sāka dungot līdzi kaut kādai jaunai dziesmai kuru es īpaši nezināju tikai situ līdzi ritmu.

Agrāk mēs vienmēr spēlējām spēli kura ātrāk atpazīst dziesmu saņem punktu. Un tad visas kopā dziedājām līdzi dziesmām bieži vien skaļi dziedot un aktīvi dejojot līdzi. Par brīnumu Marijas onkulim tas nekad netraucēja. Šajā spēlē vienmēr uzvarēja Stefānija. Jā nu es neteiktu ka viņa šobrīd īpaši aktīvi piedalītos.

Atskanēja jauna dziesma. Šo es zināju, tomēr pār manām lūpām nekādi nenāca nosaukums. Aiz spriedzes sāku rīvēt mēli pret zobiem,vārds bija man uz mēles..

Un tomēr Marija caur lielu saspringumu muskuļos, kā jau parasti, sāka dziedāt pirmā.

-Bļāviens! Tu uzvarēji!- jā kā gan citādi. Biju nedaudz sapīkusi.

-Jā, tev derētu patrenēties.- caur savu plato smaidu iesaucās Marija. Viņas smaids atstaroja sauli, kas jau apmēram mēnesi nebija rādījusies starp mākoņiem. Kā jau šeit vēlā rudenī.

-Žēl, ka Stefānijai šī saulīte ir vienaldzīga!- Marija atlaidās krēslā it kā sauļodamās. Pēc brīža viņa iemiga.

Bija diezgan briesmīgi mašīnas spogulītī vērot Stefānijas tumsnējās acis, kas bija pievērstas kādam nenoteiktam punktam.

Pēc aptuveni divām stundām mēs bijām klāt. Izkāpām no mašīnas un izcēlām somas.

-Sveikas meitenes!- no jaukās ūdens mājiņas izskrēja Marijas onkulis Gusts. Viņš bija 27 gadus vecs, garš un slaids, muskuļots ar jaukiem matiem. Jā, tieši tā- jaukiem matiem, tas ir tas par ko mēs ar meitenēm vienmēr smejamies.

Es atvēru mašīnas durvis un praktiski izcēlu Stefāniju no mašīnas.

-Ak,- Gusts nopūtās,- man ir tik ļoti žēl.- Puisis pienāca un apskāva sākumā mani un tad Mariju.

Viņam ar Stefāniju allaž bija brīnišķīgas attiecības. Galu galā, kad viņai bija 6 gadi, viņi ar Gustavu muļķojoties saderinājās. Tā deviņu gadu starpība nekas nav. Vienmēr viņu uztvērām drīzāk kā brāli.

No mājas iznāca jauna meitene ap 23.

- Wouu, Gust! Beidzot dabūji meiteni?- visi sākām smieties arī jaunā dāma.

Par Stefāniju visi bija piemirsuši.

Un tad notika neticamais...