Meitene kas zaudēja jēgu

12.nodaļa (Stefānija)

Pār man roku locītavām lija svaigas asinis. Es skatījos uz brūcēm ar ieplestām acīm tāpat kā visi kas stāvēja man apkārt. Man no rokām izkrita asiņainais nazis.

Pēc ilga klusuma brīža Anna pacēla nazi un sāka mani stumt un meiteņu toaletes pusi.

Iestumjot mani toaletē viņa jau prasīja kur es esmu iebāzusi zāles un vai vispār esmu paņēmusi. Klusi nomurmināju ka somā. Anna atstāja mani stāvam pie izlietnes nekustīgi un pati tikmēr aizskrēja līdz manam skapītim un atgriezās rokās turot ūdens pudeli un manu mazo pūcītes kārbiņu zālēm. Viņa izvilka no kārbiņas mazās dzeltenās un arī baltās tabletītes un es tās iedzēru.

-Kas notika?- Anna izskatījās nedaudz satraukta mazgājot asiņaino nazi.

-Es... Es... Es nezinu... Vienkārši... Es stāvēju... Kriss mizoja ābolu... Un nākamajā brīdī manas rokas bija asinīs... Es neko nepamanīju... It kā to būtu izdarījis kāds cits... Es... Es...- stostījos mēģinot atcerēties visu kā tas bija.

-Kuš Stef! Kuš viss ir labi.- Anna mierināja un es turpināju smagi elpot kamēr meitene tīrija manas brūces.

-Labi. Tagad iesim it kā nekas nebūtu bijis.- Anna sacīja piešķiebot galvu un pasmaidot. Mēģināju pasmaidīt, bet tas noteikti vairāk izskatījās pēc vārgas pļuras. Anna mani apskāva un tad mēs devāmies atpakaļ pie draugiem.

Kriss turēja rokās kaut kādu salveti, kas bija asinīs. Laikam ar to viņš saslaucīja asinis no zemes. Visi bija atkal kā iegājuši normālā rutīnā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Neviens neuzdeva jautājumus un es par to biju pateicīga. Jautājumi būtu mazākais ko es šobrīd vēlētos. Man ir jāpadomā psr sekām, kas vēl ir palikušas pēc visiem notikumiem. Es zināju ka es vēl nebiju pieņēmusi vecāku nāvi un ar to mocījos, bet šis pat nelikās ir kā to būtu darījusi es. Es tiešām nezināju kas notika, bet tas nebija arī nekas pārdabisks.

Es mēğnāju pasmaidīt un iesaistīties sarunā kas norisinājās par izlaiduma pasākumu. Anna slepus atdeva Krisam nazi. Viņa paskatījās uz mani un kad ieraudzīja, ka es redzu, skumji samiedza acis.

Pa gaiteni nāca Marija. Vina pamanīja mūs un pieteidzās klāt.

-Sveiks, Kriss!- Marija iesaucās pienākot klāt. -Sveiki visiem!- Anna un Marija apmainījās skatieniem. Anna niknu, bet Marija nesaprotošu un nevainīgu.

-Meitenes vai jūs esat sastrīdējušās?- Mareks apvaicājās laikam arī pamanot viņu skatienus un to ka viņas nesasveicinājās.

-Nu... Stef? Tu esi skolā?- Marija jau sāka stostīties, bet tad pamanīja mani.

-Paklau, man pietiek! Ej prom. Tu nostāvi desmit minūtes un tikai tad pamani ka te stāv tava labākā draudzene. Tu vispirms sasveicinies ar čali kuru tu pat nepazīsti!- Anna tiešām nikna kliedza. Apkārt skanēja dažādi svilpieni un saucieni kautiņš un tādā garā.

-Ja? Ko tad Kriss te dara?- meitene mēģinaja aizstāvēties.

-Viņš atšķitībā no šīs......... palīdz svešai kaimiņienei turklāt šī cūka pat nepalīdz savai labākajai draudzenei.- Anna pagrūda Marija un Marija kaut ko nopurpināja ar "jums mani nevajag" un aizgāja prom.

Tikai tagad es sajutu ka man sāk sāpēt rētas un pamanīju ka Kriss netīšam tām pieskāries. Viņš ātri noņem roku no rētām, saņem manu plaukstu, paspiež to un nomurmina "piedod" un "būs labi".