Meitene kas zaudēja jēgu

8.nodaļa (Anna)

Nē nu vispār! Pilnīgs idiotisms! Kā var būt tāda cūka! Viņas labākajai draudzenei ir smagākais posms viņas dzīvē, bet nē viņa tikai sapņo par kaimiņu puišiem.

Es zinu ko teiktu Stefānija ja tas tiktu nodarīts kādam citam. Viņa teiktu:- Kā var būt tāda govs!

Tas ir tieši tas ko es šobrīd domāju!

Bet... Dzīve ir nežēlīga. Un Marija tāda ir bijusi vienmēr. Meitenīgā. Skrējusi pakaļ puišiem un veikaliem. Bet visi nevar būt vienādi. Vienīgi viņa nekad neredz, kad viss paliek par daudz slikti. Un arī man laikam vienreiz ir par daudz. Bezmiegs, stress, raizes..  Tas viss izraisa manas šī brīža emocijas.

Mēs ar Stefu sēdējām uz viņas dīvāna un skatāmies PP. Stefānija tikai ik pa brīdim kliedz: - Tur neej! Tu nesēdi! Tu nositīsies! Trakā! Tu noslīksi! Ej prom no turienes...

Nabadzīte! Dzīvo pastāvīgā stresā un bailēs ne tikai par savu nāvi, bet arī citu. Kaut es spētu viņai kaut kā palīdzēt.

Ceru, ka Marija drīz nāks pie prāta.

*Stefānija*

Es ļoti ceru ka Mariju ceļā uz mājām nenotrieks mašīna. Lai gan var notikt arī kas trakāks.

Anna man uzlika PP. Tas man nedaudz nomierinās nervus. Cerams.

Bet nē! Tie muļķi nejēdz ko dara. Viss ko viņi dara apdraud viņu visu dzīvības.

Tās klavieres uzkritīs viņai virsū un viņu nopiedīs. Tas čalis nokritīs no skatuves un salauzīs mugurkaulu vai pat galvaskausu. Viņš taču viņu nositīs ar to ēdienu ko viņš viņai iemeta sejā. Viņa taču tajos vēmekļos noslīks.

Un tad atkal sienas sāka spiesties man apkārt un naži lidot man virsū. Pēkšņi televīzors izšķīda un klavieres uzgāzās man virsū. Es kritu no dīvāna un sajutu asas sāpes mugurā. Es kliedzu, kritu un miru.

--------------------------Anna---------------------------

Tas bija briesmīgi. Stefu pēkšņi pārņēma milzīgs šoks un bailes kā toreiz no ūdens. Viņa mētājās pa dīvānu un kliedza nāves sāpēs. Viņa nokrita uz zemes un sāka kliegt vēl vairāk.

Bet ar viņu nekas nebija noticis. Viņa tikai kliedza:- Dabūjat no manis nost tās klavieres!

Kādas klavieres!?! Viņas mājas par nav klavieru!

Pēkšņi man aiz muguras, durvīs stāvēja Kriss ar šokētu sejas izteiksmi.

-Kā tu...?- nu tā laikam skaitas ielaušanās.

-Durvis bija palikušas vaļā.- viņš nevērīgi atrauca un nenovērzdamies raudzījās un sāpēs lokošos meiteni.- Tu viņai nepalīdzēsi?

-Tu maldies ja domā ka tur var kaut kā palīdzēt. Viņa nervu zāles jau ir iedzērusi un viss.- es iespiedzos. Kas notika ar manu balsi?!?

-Kalvieres, klavieres!- nedaudz skaļāk, it kā pievērsdama sev uzmanību sāpēs ķērca Stefa.

-Kādas klavieres?- pretī stāvošais Kriss neizpratnē vaicāja.

- Iepriekš viņa kliedza lai noņem klavieres!- mana balss vēl joprojām nav mainījusies. Perfekti!

-Šajā istabā pat nav klavieru!- likās ka viņš nospļaujas, bet zinu ka tā nav.

-Šajā mājā nav klavieru.- es izlaboju un jutu ka manās acīs saskrien asaras.

Dzirdēju soļus un grīdas čīstoņu. Pacēlu skatienu un ieraudzīvu ka Kriss notupies pie Stefas.

-Kuš, viss ir labi! Viss ir labi! Te nav klavieru! Tu esi došībā!- puisis klusi murmināja un piecēla meiteni no zemes.

Viņas acis bija asarās, seja saviebta bailēs un acis sarkanas no raudāšanas. Bet klaigas nerimās.

Kriss apsēdās uz dīvāna, apsēdināja sev blakus Stefu un apskāva viņu ar roku.

Viņš turpināja klusi nurmināt mierinošus vārdus un tad klaigas pamazām aprima, asaru strauriņi pārstāja tecēt un nemierīgā meitene iegrima dziļā miegā.

-----------------------------------------------------------------

Sveiki!

Paldies ka laisi un esi kopā ar mani sajā jau astoņu nodaļu garajā piedzīvojumā un pārdzīvojumā. Ceru ka visi lasat šo stāstu ar prieku un interesi un nespējat uzzināt kā viss beigsies.
Gaidat! Viss nav aiz kalniem! Iedvesma man ir un stāsts ļoti iespējams jau izplānosts līdz beigām.
Paldies par visu jūs esat super!

Jūsu Saakne