Meitene kas zaudēja jēgu

2.nodaļa

Laiks gāja. Bija pagājusi nedēļa, varbūt mēnesis, bet varbūt gads. Es to nemanīju. Viss saplūda kopā. Bez noteiktām robežām, līnijām, kontūrām, asumiem vai izliekumiem, gluži kā akvareļkrāsu zīmējumā.

No rīta pamodos nogāju lejā un apsēdos krēslā pie loga. Tas bija vienīgais ko es darīju. Pārējo manā vietā laikam izdarīja draudzenes, jo nākamajā rītā es atkal pamodos savā istabā.

Tas ir tik dīvainini. Tāda kā liela migla. Prātā, redzē, dzirdē. Visur viss pelēks. Vienādi pelēks.

Mans ķermenis pastāvēja, bet tas nefunkcionēja. Mans prāts funkcionēja, bet tas nepastāvēja.

-Stefānija Reilla!- vāja balss iejaucas miglā. -Stefānija Reilla, Stefānija Reilla neizliecies ka nedzirdi!- balss uzstājīgi kliedza un pēkšņi sāka vilkt mani ārā no miglas.

Es sēdēju kādā telpā ar gaiši pelēkām sienām un gaišām koka mēbelēm. Grīda bija izlikta no melna parketa un pie baltiem griestiem pielikta pelēka lampa ar auduma kupolu.

Man aiz muguras sēdēja divas meitenes, laikam Anna un Marija. Un man pretī pie papīriem un mapēm nokrāmēta galda pusmūža sieviete. Uzraksts uz sertifikiāta liecina ka viņa ir psihoterapeite.

Ak, nē nu ideāli uz kādu tuptūzi vēl mani taisās vilkt.

Sieviete (Helma Frepa) māj ar roku man gar acīm. Paiet pusminūte līdz es to pamanu. Vai precīzāk līdz mans prāts sāk reaģēt līdz ar ķermeni.

-Sveika, Stefānij!- viņa iesaucas un laipni uzsmaida.

Pēc pusminūtes es atbildu ar pusaizmigušu smaidu un nokavētu: - O, sveiki!-

-Stefānij, Stefānij tu esi atpakaļ!- man aiz muguras spiedz meitenes. Viņas ir tik, amm, sapriecājušās?

-Nu tehniski es jau nebiju prom!- es nevērīgi attraucu.

Es jūtos kā apdullis tauriņš, kas skraida pa pasauli kā piedzēries.

-Stefānij, lūdzu izstāsi kā tu jūties?- Helma lūdza.

-Piedzērusies,- es ieķiķinājos.

Helma nopūtās: -Jā, tu tā arī izskaties. Pastāsti, kas bija iepriekš.-

Te man nācās brīdi padomāt, un tad es izstāstīju visu par savu miglu.

-Tādi gadījumi ir dzirdēti. Es viņai izrakstīšu nervu zāles. Jums meitenes es lūgtu, lai jūs turpinat draudzenei palīdzēt. Viņa ir pilngadīga, vai ne? - pēkšņi it kā viņa atjēgtos, ka ja es tāda neesmu mani vajadzētu spundēt bērnu namā.

Meitenes apstiprinoši pamāja ar galvu, un tad psihoterapeite turpināja savu, laikam paredzēto monologu, ko izjauca mans vecums. -Ja viņa ir pilngadīga, tad... Viss ir viņas pašas rokās. Es negarantēju, ka viņa neatgriezīsies savā miglā... Un nevaru apsolīt, ka viņa kādreiz atgūsies pilnībā. To sauc par..-

Es nezinu ar ko mani īsā dialoga laikā sazāļoja, bet mans dzēruma stāvoklis beidzās, un prātu, maņas, mani pārņēma pelēks plīvurs... Un es jau atkal neko nedzirdēju.