Meitene kas zaudēja jēgu

6.nodaļa (Marija)

Tas nevar būt. Nevar būt, ka es redzu pareizi. Es un Anna vairākas reizes samirkšķinam acis.

Stefānija kura divus mēnešus dzīvoja savā transā tagad sastinga, viņas stiklainās acis pārvērtās parastās acīs? Viņa papurināja galvu, un viņas sejā parādījās apjukums.

Mēs skatījāmies uz viņu, tā it kā viņa būtu astotais pasaules brīnums.

Bet savā ziņā tā jau arī ir. Meitene divus mēnešus no vietas (izņemot pusstundu pie psihoterapeita) nebija pateikusi ne vārda, viņas vaibstos ne uz brīdi nepavīdēja jebkāda veida emocijas un pašrocīgi viņa nebija veikusi nevienu kustību.

Un tagad viņa stāv mūsu priekšā apmulsusi, purina galvu un kārto matus.

-Marij, lūdzu apstiprini, ka tu redzi to pašu ko es,- man it kā lūdza Anna. Viņa to teica ļoti klusi, it kā baidītos, ka Stefānija pazudīs. Patiesībā arī es nespēju noticēt tam ko redzu.

- Varbūt ieknieb man..? -

Meitene, kas man tik ilgi pietrūka tagad bija atpakaļ it kā nekas nekad nebūtu noticis.

-Man liekas ka es redzu to pašu ko tu,- es klusi novilku.

Patiešām bija sajūta, ka ja mēs runātu kaut nedaudz skaļāk un kustētos kaut nedaudz asāk, mēs viņu izbiedētu un viņa ieietu atpakaļ transā.

Un tad viņas acīs valdošo apjukumu nomainīja bailes. Paniskas bailes.

*Stefānija*

Kad mani izvilka no mašīnas es beidzot kaut ko jutu. Es tik ilgi biju sēdējusi un pilnīgi neko nejutusi. Viss kas it kā bija dzīvs bija manas domas.

Un tapēc es biju nenormāli pārsteigta, ka atrodos pie Brīvlaika Ūdens Namiņa. Nevar būt, ka jau ir rudens brīvlaiks. Nevar būt, ka pagājis jau vēl viens mēnesis.

Tātad man nav ne jausmas, kas notika.

Mani pēkšņi pārņēma pēkšņas bailes. Kā dīvaina fobija, kas bija apslāpēta ar prieku. Un tas sākās no tā, ka es vēroju ūdeni.

Es sāku ātri kāpties atpakaļ, aiz kaut kā aizķēros, novēlos smiltīs un tad rāpus turpināju kāpties atpakaļ nenovēršot skatienu no ūdens.

-Kas ar viņu notika?- Marija satraukti jautāja.

-Man nav ne jausmas,- Anna neizskatījās mierīgāka.

- Izskatās, ka viņa ir pārbijusies... Un skatās uz ūdeni.- Gusts sekojot manam skatienam noteica. -Nevar būt, ka viņa tā pēkšņi baidās no ūdens.

-Zini, Gust, man liekas ka var gan.- Marija man lēni tuvojoties klusi murmināja.

-Varbūt mums vajadzētu viņu vest mājās?- ievaicājās Anna man lēnām tuvojoties no otras puses. Es nenovērsu skatienu no ezera.

-Jā, manuprāt tā būtu labāk.- Gusts piebilda sākdams rakņāties pa manu zāļu somiņu un klusi murminot kaut kādus man nezināmus zāļu nosaukumus.

-Ja viņai ir bail no ūdens tad mēs nedrīkstam likt viņai mocīties.-

Anna un Marija aplika man rokas ap vidukli, piecēla kājās un klusi murmināja kaut kādus nomierinošus vārdus.

Mēs piegājām pie Gusta kuram rokās atradās divas dzeltenas tabletītes un ūdens pudele. Viņi man burtiski iespieda tabletes mutē un iebāza mutē ūdens pudeli.

Četri pret vienu tā nav godīga cīņa. Īpaši ūdens... Laikam jau viņu slepenais ierocis...