Meitene kas zaudēja jēgu

1.nodaļa

Es sēdēju pretīgi spožas gaismas apspīdētā gaitenī starp divām palātām. Caur palātās iestrādātajiem logiem vēroju, kā tajās guļ divi pusmūža vecuma cilvēki, pieslēgti pie visdažādākajām sistēmām un aparātiem. Viņu ķermeņi ir noklāti ar daudziem apsējiem, un viņu krūtis cilājās neregulārā tempā.

Viss bija kā sapnī. Nē, drīzāk murgā. Galva reiba, un es aizvērtām acīm klausījos sirds aparātu veidotajās skaņās. Tuk tuk. Tuk tuk. Tuk tuk... Skaņas, kas liecināja, ka cīņa vēl turpinās. Divas ārprātīgi lēnas sirdis sacentās kura ilgāk izturēs.
Atsevišķi tās bija neveseli lēnas, bet kopā brīžiem kā vesela cilvēka sirds.

Izšķiras divu man tuvāko cilvēku dzīves. Es sēžu un neko nevaru izdarīt. Tā bezspēcība mani lēnām nogalina. Varbūt es kaut kā varētu palīdzēt..

Pēkšņi vienas sirds tuk tuk nomaina garš pīīīī, kuram pa virsu vēl cīnās otrs tuk tuk.

Atvēru acis. Mamma.

Acis momentāli iepletās šokā. Ko? Nē! Dzirdu, man garām, iekšā palātā ieskrienam trīs varbūt četru cilvēku soļus un aizskaru švīkstoņu. Iekšas saraujas drausmīgajās sāpēs... Es nespēju noticēt, ka tas notiek tik ātri.

Vēl viens pīīī...

Nemaz neaizslaukot pirmās asaras tās papildināja nākošās.

Tētis.

Vēl trīs četru cilvēku soļu skrējiens, un atkal aizskaru švīstoņa.

Pārāk ātri! Nepilna stunda un viss ir galā. Laiks apstājas un tam vairs nav nozīmes. Nekam vairs nav nozīmes. Es jutu kā mana iekšējā pasaule sagrūst.

Likās ka man zem kurpju zolēm veidojas sāļais ezers.

Man vairs nebija iemesla dzīvot.