Meitene kas zaudēja jēgu

18.nodaļa

Pēc svinīgās izlaiduma daļas mēs visi tikām vēl kārtīgi sabučoti, samīļoti un apsveikti. Apsveicām cits citu un sākām taisīties braucienam uz viesu namu.

Mums nevienam nav ne jausmas kur tas atrodas un kā tur izskatās jo vietu izvēlējās skolotāja un vecāki.

Mēs tagad visi sēžam lielā busiņā kuru vada mūsu klases audzinātāja. Nezināju, ka viņai ir autovadītaju apliecība autobusam.

Vēl joprojām esam svinīgajos tērpos kurus tur nomainīsim pret ballītes apģērbu. Patiesībā pa klasi klīst baumas ka mums tur ir noorganizēts kaut kas īpašs. Protams ja tā ir mūsu klase neko nevar zināt. Šajā ziņā mēs vēl joprojām esam kā mazi bērni.

Es sēžu busiņā ar Annu pie viena sāna un Maretu pie otra. Mēs klusi sarunājamies un tāda sajūta ka busiņā apkārt staigā sataustāms priecīgs satraukums un nelielas skumjas par to ka viss beidzies. Skola tomēr ir forša padarīšana ja ar to prot pareizi apieties.

Mēs nobraucam no šosejas un iebraucam mazā meža celiņā. Apkārt paliek tumšāks un visi sakustās un sāk pievērs uzmaību ceļam. Ilgi jau mēs pa mežu nevarēsim braukt. Abās pusēs ceļam zeme ir kā nosegta ar baltām un violetām puķītēm un mazām meža zemenītēm.

Koki paliek retāki līdzi tie izklīst pilnībā un mēs braucam pa maziem olīšiem noklātu ceļu pretīm lielam, skaistam viesu namam. Labajā pusē ir redzams liels dīķis un tālāk upe. Apkārt ir ierīkotas arī vairākas mazākas mājiņas kas noteikti paredzētas gulēšanai. Tās ir kā izkaisītas pa visu milzīgo teritoriju. Visur ir skaisti iekārtoti ziedu dārzi un dobes, visās malās spīd sveces un gar ezera malu ir izkārtotas lāpas kas nedaudz atspīd ūdenī jo jau sāk nedaudz krēslot.

Skolotāja ierosina visiem nobildēties uz laipas pie upes. Tā nu mēs visi ar ziediem rokās dodamies uz laipas pusi. Kamēr mēs sastājamies paiet gandrīz vai pusstunda. Taču bilde noteikti būs laba.

Mēs dodamies uz lielo viesu namu. Iekšpusē tas ir apbrīnojami iekārtots un izdekorēts. Ir divas kā atsevišķas telpas. Viena ir lielā deju zāle, bet otra kā ēdnīca. Ēdnīcā ir uzklāts viens liels, garš galds mums visiem un gar pārējām sienām ir izlikti galdi uz kuriem stāv dažādi našķi un dzērieni.

Lielajā deju zālē valdīja pustumsa par spīsi tam ka viss aprārt sienās bija milzīgi logi visā to garumā.

Mēs atvadījāmies no skolotājas kura par spīti mūsu uzaicinājumiem atteicās palikt uz varakariņām. Mēs viņai sadāvinājām ziedus un dāvanu ko mēs visi kopā bijām viņai nopirkuši.

Tad viesu nama īpašniece mums izstāstīja kā mēs esmam sadalīti pa mazajām mājiņām un ierādīja kurā katrs guļ. Mūsu mājiņā gulēju es, Anna, Olīvija un Maruta. Olīvija un Maruta bija nedaudz klusākā tipa meitenes, taču mēs bijām labas draudzenes. Mēs pārģērbāmies ballītes tērpos.

Tad mēs visas kopā gājām atpakaļ uz ēdamo zāli (tas skan labāk, jo kurš gan nemīl paēst) kur visi pamazām sāka pulcēties uz vakariņām. Mēs sākām ēst kad visi bija sanākuši un pirms ēšanas mēs nodziedājām dziesmu ko visi kopā izdomājām pagājušajā gadā.

Tagad kopā ēdīsim tā kā katru darba dien.
Zupa, gaļa, makaroni
Viss tas mūsu puncim der
Visu apēst mīlēsim un ēdīsim kopā rīt.

Protams kaut ko tādu spējām izdomāt tikai mēs. Taču pēc dziesmas mēs visi apsēdāmies un sākām ēst.

Vakariņās bija kartupeļi ar mērci un dažāda veida gaļām, zivīm un salātiem.

Telpā skanēja sarunas, pa vidu brīžiem atskanēja trauku šķindoņa un smiekli.

Pēc vakariņām un vēl gan jau ka kādas stundas sarunu bija jau pusnakts. Zālē ienāca viesu nama saimniece un mūs uzrunāja aicinādama iznākt ārā. Mums nebija ne jausmas kādēļ mums kaut kur jāiet taču mums pa vidu jau skraidīja fotgrāfs. Ak jā, aizmirsu piebilst ka mums te arī tāds ir.

Mēs izgājām ārā un tur uz galdiņa sāvēja daudz, daudz pakas ar laternām.

-Katrs no jums palaidīs vienu laternu. Ejam pie upes!- saimniece paņēma rokās latrrnas un mēs sekojām viņai. Mums katram tika iedota viena laterna. Mēs tās aizdedzinājām un sākām runāt. Gudri ne? Mēs apspriedām to cik ātri ir pagājis laiks, to cik ļoti mums vienam otra pietrūks un to ko mēs katrs tālāk darīsim. Tad mēs beidzot palaidāk laternas.

Nav ne jausmas kas notika vai kā tas sākās taču mēs visi sadevāmies rokās garā virtenē un vērojām kā laternas slīd ar vien tālāk un tālāk no mums virs tumšās upes kurā vien atspīd pretējā krastā esošā pilsēta un mūsu laternas. Patīkams klusums.

Un tad sazin vai to tik nešāva pati saimniece, bet sākās salūts. Daudzkrāsainās puķes uzšāvās debesīs un atspīdēja ezerā un upē, nedaudz izplūstot sīkajos upes vilnīšos.

Pēc salūta noskatīšanās mēs visi devāmies uz deju zāli lai atklātu pirmās vakara dejas. Kā mums solīja saimniece mūzika skanēs visu cauru nakti.

Pirmais atskanēja valsis un zēni devās uzlūgt meitenes. Pie manis pienāca Marets un aicināja uz deju. Mēs sākām riņķot starp pārējiem pāriem pa milzīgo deju zāli.

-Man tevis pietrūks...- man ausī čukstēja Merets.

-Man tevis arī. Man jūsu visu pietrūks...-