Meitene kas zaudēja jēgu

7.nodaļa (Anna)

Mašīnā Stefānija ļoti trīcēja un sēdēja acis plati iepletusi.

-Mani tas sāk biedēt.- Marija klusi novilka.

-Dabūjat mani laukā no šeienes!- iekunkstējas Stefānija mums aiz muguras.

-Kas viņai ir? Bailes no visa?- es jutos aizkaitināta par to, ka mēs nezinām, kas tieši viņai kaiš, un tāpēc nespējam palīdzēt.

-Stefānij, dārgā!- nopūtās Marija.- No kā tieši tu baidies?

Nav atbildes.

-Stefānij!- Marija atkārtoja. Tikai nesakiet ka tas atkal ir transs. Tā vienkārši nedrīkst būt!

Pēc pāris minūšu ilga klusuma Stfānija klusi novilka, bet ar to pietika lai mēs dzirdētu: - No nāves.

*Stefānija*

Mašīna, Stefānij, tā ir tikai mašīna. Es neteiktu, ka šādos gadījumos kāds ir mans būtu viegli sevi nomierināt.

Man liekas, ka sienas spiežas man virsū līdz mani saspiež. Koku zari sitas cauri stikliem, un tie mani sagriež. Ka pa blaukus joslu braucošā mašīna ietriecas mūsējā, no tieciena es izsitos cauri pretējam logam.

Visi šie iztēles augļi, kas likās tik īsti nonāca pie visna un tā paša iznākuma. Manas nāves. Un tas ir tas no kā es neizsakāmi baidos. Nāve.

Ko mēs zinām par nāvi? Tas ir diezgan neizpētīts lauciņš. Nav izpētīts kādus cilvēkus piemeklē šī beigu māte. Vecus, pārāk jaunus, psihus... Jā, tas mani biedēja visvairāk.

Patiesībā, es pat nevaru skaidri zināt kādas zāles viņi man baro. Varbūt tās ir nāvejošas!

Bet nekas nenotika. Es tur vēl joprojām sēdēju automašīnas aizmugurējajā sēdeklī un trīcēju, kamēr Anna un Marija mēģināja izdibināt kā mani ir iespējams nomierināt.

-Paklau, Anna, es negribu Stefu vest pie psihoterapeita, viņu iebāzīs trako namā.- izskatās, ka Marija bija izmisusi.

Anna atbildes vietā tikai pamāja ar galvu.

Un ja nu viņām kautkas notiek? Marijai un Annai. Ja nu pie viņām atnāk nāve? (Es nerunāju par rēgiem, bet patiesām dzīves beigām) Ak, nē tā nevar būt! Tas nedrīkst būt!

Bet vēl joprorām mēs sēdējām mašīnā un mums nekas nenotika.

*Marija*

Ieejot Stefas mājā atklājās, ka mašīnā nav bijis ne tuvu slikti. Viņa tikai sēdēja ieplestām acīm un trīcēja.

Taču jau ieraugot spoguli viņa sāka kratīties, sāpēs kliegt it kā tas spogulis būtu saplīsis, un viņa būtu sadūrusies ar lauskām.

Bet spogulis stāvēja vesels.

-Sti-sti-stikls. Ouč! Ā! Pa-pa-palīgā!- pārbiedētā meitene sauca.

-Klusu, Stef, viss ir kārtībā. Tas spogulis ir pilnīgi vesels.- Bet viņa to nedzirdēja vai arī neklausījās un turpināja klaigāt.

Pēc neilga brīža pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es tās atvēru un redzēju ka tur stāv kāds noraizējies zēns mūsu vecumā ar skaistiem melniem matiem, kas ieveidoti uz augšu, un zilām acīm.

-Sveiki!- es iesaucos. Jauks zēns. Skaists.

-Sveiki! Es esmu Kriss, dzīvoju kaimiņu mājā. Biju ārā un izdzirdēju palīgā saucienus.- Kriss vēl joprojām nobažījies stāstīja.

-Es atvainojos. -pieklājība Marij.- Esmu Marija, draudzene meitenei, kas dzīvo šajā mājā. Stefānijai, tai meitenei kura kliedza, nesen nomira vecāki un viņai ir psihiska trauma.- Anna man dusmīga iesita pa roku neatlaižot Stefāniju.

-Ak, izsaku līdzjūtību!

-Paldies, gan par izteikto līdzjūtību, gan par tām raizēm pret nepazīstamu cilvēku.- es centos pieklājīgi turpināt. Tāda puiša klātbūtnē ir grūti turpināt runāt par draudzenes slimību.

-Nav par ko! Ja kādreiz vajag palīdzību sauciet!- zēns atvadījās un devās prom.

Es iegāju virtuvē, kur sēdēja Anna un Stefa kura nemitīgi murmināja par nažiem, nāvi, bailēm un palīdzību.

-Marij, kaunies!- man dusmīgi uzšņāca Anna.

Es spēju tikai smaidīt atceroties Krisa acis: - Kas tev nepatīk, Ann?- jūtos piedzērusies.

-Tava draudzene mokās, bet tu tikmēr sapņo par puišim.

-Bet viņš ir sasodīti skaists...

-Lasies, Marij. Ej, izguli savu idiotismu un tad nāc atpakaļ.- Anna mani pasūtīja. Viņa mani pasūtīja. Un tas nozīmē ka viņa ir neprātīgi nikna jo viņa ir savaldīgākā no mums visām.

-Es tev pateicu tinies!

Es nokāru galvu, paņēmu mantas un sāku lēnām iet uz māju pusi. Es tikai vēl uz viņa mašīnas atstāšu lapiņu ar savu numuru.