Meitene kas zaudēja jēgu

10. nodaļa (Kriss)

Kad es izdzirdēju to cik ļoti sāpēs mocoties uz zemes mokās Stefānija, kurai patiesībā nekas nekaitēja mana sirds sāpēs locījās.

Kā vispār liktenis var likt cilvēkiem tā ciest.

Es mēģināju atcerēties visas metodes kādās ir iespējams nomierināt. Un tad es izmēģināju elementārāko un vairāk izmantotāko, bet ne vienmēr efektīvāko. Klusi nomierijāmumi un apskāviens. Un tas palīdzēja. Viņa iemiga dziļā miegā man uz pleca.

Mēs ar Annu nedaudz iepazināmies tuvāk. Es uzzināju ka Stefa patiesībā ir ļoti jautra un jauka meitene. Ka pirmā stadija viņas psihiskajam pagrimumam bija transs, kas man liekas ir nedaudz labāk.

Es uzzināju ka Marija esot diezgan iedomīga un bieži vien pāršaujot pār strīpu un neredzot galu. Bet es izstāstīju to ka Marija man atstāja savu nummuru.

Es izstāstīju to ka es šajā pilsētā dzīvoju viens, jo esmu atbraucis mācīties vidusskolā un koledžā, bet mani vecāki dzīvo citur.

Kamēr mēs tā runājām es sāku pieļaut ka esmu ieguvis jauku draudzeni. Man vairs nebūs jāmokās no apvainojumiem un vientulības.

Es sev apsolīju ka es šeit nākšu biežāk palīdzēt Annai ar Stefāniju.

Stefānija mūs nedzirdēja un tikai turpināja gulēt saldā miegā uz mana pleca. Viņas tumšie mati bija kā izmētāti uz visām pusēm un es sapratu ka man uz pleca guļ viena skaista meitene.

----------------------------Anna------------------------------

Manuprāt ir ļoti jauki ka Kriss te ir. Viņš mani atbalsta un neuzdos liekus jautājumus. Stefānija viņa klēpī guļ kā vismazākais bērns visērtākajā gultā ar vissaldāko īkšķi mutē. Protams viņa nav bērns, viņa neguļ gultā un viņai mutē nav īkšķis.

Momentā kad es sapratu ka Kriss mācas paralēlklasē pamodās Stefānija.

Viņa piecēlās, izberzēja acis un pasmaidīja. Viņa patiešām pasmaidīja. Viņa nebija smaidījusi aptuveni pusotru mēnesi.

Viņa izskatījās tā it kā viss kas ar viņu notika bija tikai slikts sapnis no kura viņa ir pamodusies.

-Sveika Anna!- Stefa iesaucās un apķērās man ap kaklu.

-Sveika...- es apšaubu ka viņa to dzirdēja. Na na na na na, viss ir kārtībā, priecājies Stefai viss ir kārtībā.

-Kas esi tu?- Stefānija jau bija pievērsusies Krisam.

-Es esmu Kriss, tavs kaimiņš. Es dzirdēju ka kāds sāpēs kliedz un nācu paskatīties vai varu kā palīdzēt.- zēns Stefai skaidroja un smaidīja.

-Kas ar mani vispār bija noticis?- Stefa pat izskatījās samulsusi.

-Tev iestājās otrā stadija- bailes no nāves...- es mēģināju skaidrot, bet Stefānija mani pārtrauca:- To es zinu. Viss sākās ar ūdeni, bet kā jūs mani apklusinājāt?-

-Kirss vienkārši sāka tevi klusi mierināt, tevi apskāva un tu aizmigi!-

-Paldies!- meitene pateikās Krisam.

-Vienmēr laipni!- zēns atrauca ar smaidu sejā. Un arī es smaidīju, jo sapratu ka Stefānija ir atpakaļ uz ilgāku laiku.