Meitene kas zaudēja jēgu

19.nodaļa

Cik sākumā tas likās daudz. Divpadsmit gadi! Taču nu tie ir prom.

Es atceros pirmo skolas dienu. Es biju satraukusies. No rīta kad es aizgāju uz skolu es biju "agrais putniņš" jo es pirmā no savas klases ierados skolā. Es saņēmu mīlīgu mīksto peles rotaļlietu. Es atceros kā es satiktu savas draudzenes pēc vasaras.

Atceros savu sākumskolas klasi un bezgala jauko skolotāju.

Es atceros kad sākās pamatskola. Piektā klase. Atkal satraukums. Jaunas skolotājas, jauns viss. Bet es iemīlēju to patstāvīgo dzīvi. Patiesībā tas bija apbrīnojami cik ārti mēs kļuvām patstāvīgi uzsākot piekto klasi.

Sestā klase. Tas bija moments kad mēs sapratām ka skola nav tikai garlaicība un mācības. Tad sākās visa jautrība. Mēs katru dienu darījām kaut ko citu. Vienu dienu mēs atradāmies pusstundu aktu zālē kaut arī mums tur nevajadzētu atrasties. Citu dienu mēs vingriojām jogu. Ķerenes kopā pa skolu.

Tā gāja laiks. Pēc devītās daži no mums aizgāja projām.

No divpadsmitās man nav ļoti daudz atmiņu. Varbūt vienīgi kā kāds kas atrodas manī iekšā dažkārt mēģina mani novākt. Vēl joprojām.

Taču būs labi! Es to zinu. Viss nebeigsies slikti. Būs jauni draugi. Bet nezudīs arī vecie. Man vienmēr būs Anna parspīti tam ka atrodamies pretējos pasaules nostūros. Man būs Marets kas vienmēr atradīsies man blakus. Burtiski. Viņš iestājās koledžā vienā pilsētā ar mani.

Es vienmēr zināšu ka Anna ir laimīga jo viņai ir Kriss. Un viņi viens otru mīl līdz neprātīgai laimei.

Es vienmēr zināšu ka mani vecāki tu augšā ir laimīgi. Viņi tomēr ir enģeļi. Enģeļi kopā.

Es vienmēr zināšu un ticēšu ka bez sliktā nav labā tāpat kā bez lietus nav varavīksnes. Bez saules nav ēnu. Bez asarām nav smaidu. Viss vienmēr beigsies labi!

Un to es zināju. Tam es ticēju. Šobrīd kad man blakus lidmašīnā sēdēja Marets saņēmis manu roku un laimīgi smaidīdams. Es atspiedos pret viņa plecu un mēs pacēlāmies gaisā.

Zem mums palika visi šie līdzenumi un kalni un mēs lidojām pretī nākamajiem.