Meitene kas zaudēja jēgu

15.nodaļa

Sestdienā mēs ar Annu bijām ieplānojušas iet pirkt kleitas un visu pārējo atvadu ballei un izlaidumam.

Desmitos nozvanīja mans modinātājs kas lika celties kaut arī vēl nemaz negribējās. Uzliku spilvenu uz galvas lai varētu pagulēt vēl desmit minūtes. Sasodīts! Biju aizmirsusi ka šis eksemplārs nebeidza zvanīt un ik pus minūti sāka zvanīt uz pusi skaļāk.

Negribīgi piecēlos, izslēdzu modinātāju un iegāju dušā. Lēnām mazgājos un domāju kādu kleitu es gribētu vilkt uz izlaidumu.

Atskanēja zvans no Annas kas man lika izkāpt no dušas.

-Labrīt, Stef!- atskanēja draudzenes možā un dzīvespriecīgā balss.

-Usisbdbs- es klusi nomurmināju pati nesaprasdama ko.

Taču Anna par to nelikās ne zinis: -Būšu tev pakaļ pēc pusstundas!- un draudzene pārtrauca sarunu.

Es lēnām saģērbos un gāju lejā taisīt brokastis. Uzcepu pankūkas un uzvārīju kafiju. Apsēdos pie galda un sāku ēst. Vēl piecpadsmit minūtes līdz Annas atbraukšanai. Ieslēdzu telefonā savu Spotify dziesmu playlist.

Tad istabā iedejoja Anna.

-No kurienes tev...- un tad es atcerējos ka pie viņas ir manas mājas atslēga. - Tev bija jābūt tikai pēc piedspadsmit minūtēm!-

-Labāk būt ātrāk nekā vēlāk.- Anna apsēdās man blakus un atspiedusi galvu pret roku sāka blenzt uz mani.

-Kas?

-Nekas esmu tikai priecīga ka ar tevi viss atkal ir labi.- Anna pasmaidīja un padzērās manu kafiju. - Nu ja vien neskaita tās.

Annas smaids pazuda un viņa skatījās uz manu veselo roku.

Es izsekoju Annas skatienam un ieraudzīju ka viņa skatās uz pilnīgi jaunām vēl asiņojošām rētām uz manas rokas. Es atkal nebiju pamanījusi kā tās uzradās.

-Ou s***! Kā! Es... Es neko nemanīju! Kā tas varēja notikt?!?-

Anna piecēlās, paņēma samitrinātu salveti un noslaucīja manas rētas.

-Braucam!- Anna iesaucās atkal līksma. Tā viņa darīja vienmēr kad es sevi atkal sagriezu.

Mēs iekāpām mašīnā un braucām uz lielveikalu. Beidzot pēc ilga laika mēs atgriezāmies pie mūsu kopīgās iepirkšanās. Agrāk mēs kopā apmeklējām veikalus aptveni reizi mēnesī.

Iegājām lielajā veikalā, kas jau bija pilns ar cilvēkiem.

Man vajadzēja nopirkt dažas lietas skolas balles dekorācijām kuras bija uzdots sagatavot man un arī protams kleitas, kurpes un akeseuārus.

Mēs iegājām kādā veikalā kurā pārdeva dažādas kleitas. Anna piegāja pie kāda statīva kur bija pakarinātas aptuveni divdesmit dažādas dažādu izmēru kleitas.

Es apskatīju kādu kleitu kad no mugurpuses kāds mani viegi pagrūda. Es apgriezos riņķī jo gribēju sakliegt uz grūdēju, bet pamanīju ka tur ārā no stenda lien Marets. (11.nodaļa)

-Maret!- es iespiedzos un apkritu zēnam ap kaklu.

-Čau, sīkā!- zēns apskāva mani.

-Eu, tikai es tā varu tevi uzrunāt!- biju tik ļoti noilgojusies pēc Mareta. Viņš bija uz mēnesi aizbraucis ceļojumā jo viņa vecākajai māsai bija kāzas un tad viņi tur vienkārši palika atpūsties.

-Saki paldies Annai par to ka patieca man ka šodien iesiet iepirkties.- zēns atsaucās un atlaida mani.

-Labs ir! Mums vajadzētu atrast tās kleitas.-

Mēs staigājām pa veikaliem meklējot kleitas. Anna ballītei nopirka īsu, sarkanu kleitiņu un melnas kurpes. Man īpaši nepadodas atrast sev pimērotu kleitu.

-Stefānij, kā ar šo?-Anna uzdod šo jautājumu jau simto reizi. Viņa norāda uz tumši zilu, puķainu kleitiņu ar brūnu jostiņu ap vidukli. Es paņēmu kleitu un ieskrienu ģērbtuvē. Kleita lieliski pieguļ manam augumam un manuprāt izskatās ļoti skaista.

Ballei es nopirku tumši zilo kleitiņu un bēšas augstpapēžu kurpes, bet izlaidumam garu baltu kleitu un pie tās es pievilkšu tās pašas bēšās kurpes.

Tagad man tikai atliek sagatavot visas dekorācijas ballei un garīgi noskaņoties izlaidumam kā arī lieliski pavadīt laiku.