Meitene kas zaudēja jēgu

3.nodaļa (Anna)

Tas bija ārprātīgi. Mēnesi no vietas viņa ar mums nerunāja, sēdēja nekustīgi kā lelle katru dienu vienā un tajā pašā vietā. Viņa pat neēda.

Un kāda viņa bija pie psihoterapeita. Viņa tiešām izskatījās nedaudz par daudz iedzērusi, bet vismaz viņa ar mums runāja. Tās zāles laikam palīdzēja.

Tomēr pusstundu pēc zāļu iedzeršanas viņa bija atpakaļ savā transā.

Cik ļoti viens notikums var mainīt cilvēku. Tas ir tik skumji. Kad mēs dabūsim atpakaļ savu Stefāniju?

Agrāk viņa bija tik dzīvespriecīga un jautra, pat traka. Viņa vienmēr muļķojās un smējās, bet tagad dzīve bez viņas ir tiešām garlaicīga.

-Anna, Marija. Lūdzu atnāciet pie manis, meitenes.- pēc literatūras stundas mums uzsauca skolotāja.

Mēs ar Mariju piegājām pie Persas kundzes galda.

-Meitenes, kā klājas Stefānijai?- literatūras skolotāja visbiežāk uztraucās par mūsu slimnieci.

-Vakar pie psihoterapeita viņa zāļu iespaidā uz pusstundu pamodās no transa, bet tas arī viss. - Marija īsi atstāsīja vakar notikušo.

- Ak, nabaga, nabaga bērns!- skolotājas acīs pavīdēja miklums. Daži cilvēki tik tiešām ir tik sirsnīgi. Es nerunāju par visiem..

-Es nespēšu atkal skatīties viņas stiklainajās acīs,- asarām acīs iekāpjot mašīnā pēc stundu garās sarunas ar Persas kundzi, novaidējās Marija.

-Es arī to vairs nespēju izturēt. Es tik ļoti ceru, ka zāles viņai palīdzēs! - es klusi nopūtos un iedarbināju mašīnu.

Ar katru dienu kļuva grūtāk. Es domāju, ka rūpes par draudzeni nebūs tik sarežģītas. Bet mēnesi no vietas viņu ģērbt, barot, mazgāt. Viņas acīs neredzēt ne atblāzmas no agrākās Stefānijas bija sirdi plosoši. Tik daudz reizes esmu gribējusi vienkārši neaiziet un padoties... Bet es sev nekad to nespētu sev to piedot.

Pirms atvērt Stefānijas mājas durvis manī pavīdēja cerība. Varbūt pēkšņi viss būs labi..

Tomēr ieejot mājā mēs ieraudzījām to ko redzējām vienmēr.