Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 1

-"Ko tu pēc treniņa, Heil, darīsi?"- Kima izskrēja no stūra un pārsteidza mani skolas gaitenī.

-"Eh, sēdēšu mājās un mācīšos."- es iesmējos.

-"Šausmas, cik garlaicīgi.- Kima ieķērās man elkonī un vilka mani uz ģērbtuvēm.

-"Tev ir kas labāks padomā?"- es izaicinoši pacēlu uzaci.

-"Juu, ballīte pie Džeremija! Iedomājies, viņš pats mani uzlūdza."- Kima staroja.

-"Euw, vecenīt! Ka tik tev tas Džeremijs nav iepaticies, ko?"- es iesmējos un iebakstīju draudzenei sānā.

-"Kā tad!"- Kima centās apslēpt smaidu.

-"Sveikas, dāmas!"- Kima ieķērcās pa visu ģērbtuvi uzreiz, kā mēs abas bijām ienākušas.
Kima ir galvenā no mums visām, karsējmeitenēm!

-"Šodien nekas īpašs, tā pati rutīna, tikai mazliet iedziļināsimies uz beigām, jo šajās brīvdienās kā jau zinat, mūsu basketbolistiem ir spēle. Un mēs nekādā gadījumā nevaram izgāzties! Visām viss skaidrs?"- Kima noplātīja matus un piegāja pie sava skapīša.

-"Aha!"- lielākā daļa no meitenēm korītī atbildēja.
Mēs ar Kimu pārģērbāmies un devāmies iesildīties zālē. Tur jau bija pāris puiši, kas tāpat vien mētāja bumbu grozā.

-"Sveika, Heilij!"- Preiss jau atkal kusa, kad es gāju viņam garām.

-"Čau!"- es diezgan vienaldzīgi atbildēju un turpināju savu ceļu uz karsējmeiteņu stūri.

-"Heil? Tev nešķiet, ka Preiss ir apsēsts ar tevi?"- Kima kustināja uzacis un reizē vicināja pomponus.

-"Kima, man ir Ītans!"- es nosodoši skatījos uz savu draudzeni

-"Jā, Ītans kuru tu nemaz nemīli! Heilij, priekš kam tev tas nūģis?!?"- Kima jau kārtējo reizi sāka par to runāt, bet tā tomēr bija taisnība. Es nekad tā īsti neesmu mīlējusi Ītanu.

-"Ne šovakar, nesabojā šo vakaru lūdzu!"- es lūdzoši teicu un sāku staipīties.
Kad visas bijām iesildījušās, sākām ar piramīdu. Arī puiši bija sākuši savu treniņu. Dolovana kungu jau kilometriem tālu var dzirdēt, kad viņa "vecenēm"(kā viņš sauc basketbolistus) ir treniņš! Es parasti neklausos, ko treneris saka, jo klausos Kimā, bet kaut kas mani pēkšņi piesaistīja viņa teiktajā.

-"Pag, vai Dolovans tikko teica, ka viņiem būs jauns basketbolists?"- man blakus stāvošā Brūka salikusi rokas sānos čukstēja.

-"Laikam jau!"- es atbildēju un iedziļinājos trenera sacītajā.

-"Neesat ļaunas, viņš ir jauniņais. Ja jums nav pretenziju Lūkass jau šodien pievienosies jums."- Dolovans teica un iepūta svilpē.
Lūkass...

Zāles tumši zilās durvis atvērās un pa tām ienāca nepārspīlējot brīnums! Tas bija zēns. Viņam bija tumši brūni mati, ieveidoti mazliet uz augšu, balta, ļoti balta āda, zeltainas acis, izteikti vaigu kauli, parasts, balts T-krekls, kas perfekti atsedza puiša muskuļus un laikam arī tetovējumus uz rokām, un tumši džinsi.
Ak, vai!

-"Tev acis izkritīs ja tu nebeigsi blenzt!"- Kima iebakstīja man ribās un atdzīvināja mani. Tas zēns mani dzina tādā kā transā. Viņš nepavisam neizskatījās, kā puiši ko pazīstu. Viņa āda, tā bija tik balta, nedzīvi balta.