Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 26

Līdz spēlei bija atlikusi mazāk nekā stunda. Mēs, meitenes jau bijām gatavas, taču puišiem Dolavans lika turpināt veikt vingrinājumus ar metieniem uz grozu, trijsoļiem, piespēlēm, tālajiem metieniem, saspēlēm. Tikai tad, kad arēnā ieradās pretējā komanda, viņš atļāva viņiem piebiedroties mums ģērbtuvēs un sākt garīgi gatavoties spēlei. Es stāvēju atspiedusies pret skapīšiem un ar vienu ausi klausījos, ko Kima stāsta man un pārējām meitenēm, kad pa durvīm sāka plūs mūsu puiši. Lai gan viņi tikko bija pamatīgi skrējuši, visi atkal smējās, skaļi sarunājās un lēkāja viens otram virsū. Lūkass ģērbtuvēs ienāca pats pēdējais. Mūsu skatieni sastapās un viņš uzreiz nāca pie manis. Viņš nostājās man blakus un arī atspiedās pret skapīšiem.

- Kādas prognozes?- es ikdienišķi jautāju.

- Zaudēsim.- Lūks paraustīja plecus un es pagriezu galvu pret viņu.

- Kāpēc tik pesimistiski, domā pozitīvi!- es iesaucos.

- Nu, labi. Mēs pavisam noteikti uzvarēsim, jo esam paši labākie. Uhū!- viņš sāka runāt spalgā balsī un beigās pacēla savas rokas gaisā un nogrozīja dibenu.

- Ew, tev nebija tiesību mani izmēdīt!- es centos runāt pēc iespējas nopietnāk, taču es tik ļoti gribēju smieties.
Pēkšņi Lūkass jau bija man priekšā un pavisam tuvu, salicis savas rokas man virs galvas, tādā veidā iesprostojot mani. Es ar satrauktu skatienu aši nopētīju visus pārējos, kas atradās šajā telpā kopā ar mums. Paldies Dievam, visi bija aizņemti un nepievērsa mums uzmanību. Meitenes runāja jau par to, kādas drēbes ņems līdzi uz Vāciju, taču puiši bija patālu no mums, stūrī.
Es pievērsos Lūkasam. Viņš ieskatījās man acīs, un noliecās pie mana kakla.

- Es gribu tevi noskūpstīt.- Lūkass čukstēja un viņa lūpas maigi aizskāra manu ādu.

- Lūk...- es centos nomierināt savu paātrināto elpošanu un beigt elsot.

Viņa lūpas virzījās augstāk, es aizvēru savas acis. Puiša roka apvijās ap manu vidukli un pievilka mani vēl tuvāk viņam. Mūsu lūpas šķīra vien pāris centimetri, kad pēkšņi ģērbtuvju durvis atsprāga vaļā un pa tām iesoļoja Dolavans. Lūkass atrāvās un nopūtās.

- Sūds tāds!- viņš klusi lamājās, kamēr es nebeidzu vien smaidīt. Pēkšņi mani bija pārņēmusi milzīga drosme.

- Hey, neaizmirsti, ka mums ir viena istaba.- es ar roku pacēlu viņa zodu un čukstēju. Tad es atraisījos no viņa tvēriena un devos pie pārējiem.

Atskanēja svilpes skaņa, kas nozīmēja tikai vienu- spēle bija sākusies. Puiši tūlīt nozuda aiz durvīm, mums bija jāgaida līdz otrajai svilpei.
Visbeidzot arī mēs izskrējām un sastājāmies rindā. Es aplūkoju tribīnes. Cilvēku bija patiešām daudz un tas likās tik nereāli, ka pa tik mazu brīdi, visas tribīnes jau bija ūjinošu cilvēku pilnas. Viņiem bija plakāti, komandu simbolu krekli un cepures, nokrāsotas sejas, popkorni, dzērieni.
Pirmais iemetiens.
Tas nozīmēja, ka sākās pirmā ceturtdaļa. Uz laukuma atradās Džonatans, Kols, divi puiši, kuru vārdus es nezināju un Tobiass. Pirmā ceturtdaļa mums nesākās diez ko veiksmīgi, puiši nemācēja savā starpā saprasties un brālis savā galvenā saspēles pozīcijā nespēja veikt nevienu sakarīgu piespēli, tā nu, rezultāts pēc pirmās ceturtdaļas bija 2:14. Es nesapratu kāpēc Dolavans nesūtīja uz laukuma citus spēlētājus, bet gan uz kaut ko gaidīja. Man likās, ka šeit nebija vairs ko žēlot vai taupīt! Acīmredzot, mēs abi domājām savādāk.
Otrajā ceturtdaļā uz laukuma atradās Kols, Pārkers, Harijs, puisis ar rudiem matiem un arī Lūkass. Abi brāļi uz laukuma lieliski saspēlējās, izvirzot mūsu komandu vadībā ar rezultātu 22:27
Trešajā ceturtdaļā es nepazinu nevienu, kas spēlēja uz laukuma.
37:41
Un, kad visbeidzot atskanēja svilpe, kas ziņoja par ceturtās ceturtdaļas sākšanos, manas kājas sāka mazliet trīcēt. Lūkass pilnīgi mierīgs un nosvērts izsoļoja uz laukuma un nostājās pretī Sanfrancisko spēlētājam, lai cīnītos par bumbu iemetienā. Tiesnesis vēlreiz iesvilpās un meta basketbola bumba gaisā. Protams, Lūkass bija ātrāks un pirmais palēcās gaisā, lai satvertu bumbu rokās, viņš to zibenīgā ātrumā padeva Tobiasam, kurš sāka driblēt uz priekšu, taču tika pārtverts un mūsu aizsargi nespēja nosargāt mūsu grozu. Dolavans staigāja šurpu turpu ar sarkanu seju, meitenes vaimanāja, un es biju laikam vienīgā, kura ļoti bija iedziļinājusies spēlē un sekoja līdzi katrām puišu kustībām. Es paskatījos uz rezultātu tabulu virs galvas. 42:50. Un bija atlikušas astoņas minūtes. Pēkšņi kaut kas notika, puiši it kā atdzīvojās un ar Lūkasa ātrajām un precīzajām piespēlēm spēja tikt līdz pretinieku grozam un pat gūt dažus punktus, atkal izvirzot mūs vadībā. Arī meitenes atdzīvojās un sāka purināt savus pomponus, taču Sanfrancisko komanda netaisījās padoties, arī viņi gribēja uz Vāciju, mēs visi gribējām! Bija atlikušas vien piecas minūtes. Man pēkšņi bija palicis tik karsti un es sāku mīņāties uz vietas, Dolavans no stresa plūkāja sev matus. Izskatījās, ka šī bija pirmā spēle, kad viņš tik ļoti bija pievērsies tai. Likās, ka ar roku varētu sataustīt stresu, kas virmoja gaisā, ko elpojām. Abu grozu stīpas tikai šūpojās no aktīvās mešanas. Neviens netaisījās padoties. Četras minūtes. 48:51. Tobiass tika nomainīts uz Kolu. Viņi abi ar Lūkasu saspēlējās tik labi, ka neviens Sanfrancisko aizsargs nespēja abus apturēt. Lūkass ar savām precīzajām un asajām piespēlēm, Kols ar savu perfekti precīzo mešanu grozā. Visi skatītāji tribīnēs bija apklusuši. Tikai ik pa laikam varēja dzirdēt sačukstēšanos. Arī pašu spēlētāju sejas bija ļoti nopietnas un izrādīja lielu koncentrēšanos. Pat Lūkass beidzot izskatījās tā it kā viņam pat interesētu šī spēle. Taču es redzēju kā viņi abi ar Kolu tik ļoti cenšās, lai neizrādītu savu patieso spēku, ātrumu, precizitāti. Abiem tas sagādāja milzu grūtības, taču viņi spēlēja kopā ar parastiem cilvēkiem, viens kļūmīgs solis vai darbība, viņi tiktu pamanīti, protams, neviens jau neticēs, ka viņi ir īsti vampīri, es arī neticētu, taču cik saprotu, tad par viņiem atbild kaut kas daudz varenāks, spēcīgāks un katrs viņu nepareizais solis vai darbība tiek piefiksēts. Tie, kas atbild par viņiem arī bija atsūtījuši Anabellu pie manis un mani biedēja tās šausmas, ko es biju redzējusi Lūkasa acīs, kad viņš izdzirdēja, ka es tikko biju atradusies vienā telpā ar šo Anabellu.

Divas minūtes. Abas komandas nenogurdināmi turpināja cīnīties. 53:55. Metiens pēc metiena. Komandu sastāvi vairs netika mainīti. Abi brāļi spēlēs līdz spēles beigām. Sakās pēdējā minūte. Rudais puisis trāpīja divpunktnieku, liekot abām komandām nonākt pie neizšķirta rezultāta. Pusminūte. Abu komandu aizsargi cītīgi cīnījas par savu grozu. Piecpadsmit sekundes. Lūkass atkal padeva piespēli, šoreiz Džonatanam. Un tad visiem par brīnumu pats sāka skriet uz groza pusi. Džonatans padeva bumbu Kolam, kurš veiksmīgi apspēlēja pirmos aizsargus un padeva piespēli jau gandrīz pie groza stāvošajam Lūkasam. Piecas sekundes. Lūkass leca un pārtvēris bumbu gaisā, trieca to pret groza stīpu. Atskanēja skaļais signāls, kas ziņoja par to, ka spēle bija beigusies. 57:55. Meitenes sāka spiegt, Dolavans berzēja acis un skatījās ar izbrīnu uz rezultātu tabulu. Mūsu puiši arī bija sajūsmā un pārsteigti. Visi devās pie Lūkasa un sarokojās, ūjināja. Lūkass pagāja mazliet nost un viņš izskatījās aizelsies, un nosvīdis, taču viņš smaidīja. Dolavans pēkšņi sāka dikti sparīgi māt puišiem, lai viņi dodas pie viņa. Tad viņš pārsteidza mūs visus un ar patiesu prieku sejā, atpleta savas rokas un aicināja puišus pie viņa. Es smējos. Mēs bijām uzvarējuši! Mēs dosimies uz Vāciju! Uz divām nedēļām! Bez vecākiem, bez skolas! Sanfracisko komandas puiši visi kā viens izskatījās nikni un ātri vien, kopā ar saviem diviem treneriem nozuda no zāles. Es devos tuvāk pie puišiem un Dolavana.

- Ak, dieniņās! Kā jūs to izdarījāt? Manas vecenes tika uz Vāciju! Mēs patiešām dosimies uz basketbola čempionātu Vācijā!- Dolavans iebļāvās un turpināja plati smaidīt. Es piegāju pie Lūkasa un viņš automātiski aplika savu roku ap manu vidukli.

- Oh.- es nočukstēju un uzsmaidīju viņam.

- Vien par diviem punktiem! Hei, Lūkass, veco zēn, tev vairāk vajag sākt mest grozā nevis tikai piespēlēt, tas ko tu tur tikko izdarīji bija patiešām nepārspējami!- Dolvana kungs pienāca pie manis un Lūkasa, un uzsita viņam uz pleca.

- Vai tiešām, trener, jūs tikko kādu uzslavējāt?- Lūkass iesmējās un arī no Dolavana izlauzās smiekli.

- Jūs visi esat pelnījuši uzslavas, jo mēs brauksim uz Vāciju! Uhū, Vācija, mēs nākam!- Dolavans turpināja ūjināt un devās uz durvju pusi. Es smīkņāju.

- Rīt, deviņos no rīta visi jau gatavi pie viesnīcas ieejas.- viņš vēl nokliedzās un nozuda aiz durvīm. Pamazām arī mēs sākām doties atpakaļ uz viesnīcu. Gandrīz visi cilvēki bija jau aizgājuši. Daži pat ejot garām uzslavēja mūsu puišus, meitenes stulbi smējās un viena pat iesvieda Džonatanam sejā savu krūšturi.

- Tu patiešām biji nepārspējams!- Es nočukstēju un paskatījos uz augšu, lai ieskatītos Lūkasam acīs. Viņa roka vēl aizvien cieši un uzstājīgi bija ap manu vidukli.

- Paldies, maziņā.- viņš pasmaidīja un mazliet pieliecās, lai noskūpstītu manu vaigu. Es aizturēju elpu. Galīgi nebiju pieradusi sajust puiša pilnīgās lūpas uz savas ādas. Visu ķermeni pārņēma patīkami drebuļi.

- Eh, es gribu vemt.- mēs izdzirdējām balsi mums priekšā un Lūkass atrāvās.

- Ko tev vajag, Kol?- viņš jautāja, paskatoties uz viņu. Kols stāvēja mums priekšā ar sakrustotām rokām un smaidīja.

- Neko, es tikai gribēju pateikt, ka tā bija viena baigi labā spēle, brāl! No mums sanāk laba komanda.- Kols teica, taču es nenoticēju viņa labajiem nodomiem, izskatījās, ka arī Lūkass ne.

- Aha, mēs iesim.- Lūkass pamāja ar galvu, nosmīkņāja un devās uz izejas pusi. Es, protams, viņam sekoju.

- Man patiesībā ir prieks, ka tu beidzot esi dabūjis normālu meiteni, kaut gan viņa ir cilvēks, taču izskatās, ka viņa tevi dara patiesi laimīgu, un tas ir labi, mazo brāl!- kad bijām jau gandrīz pie izejas durvīm, pēkšņi Kols jau bija mums abiem aiz muguras un klusi čukstēja.
Mēs abi ar Lūkasu saskatījāmies.

- Viņa ir mana, vecīt!- Lūkass īsi paskatījās uz Kolu, tad uzsmaidīja man.

- Es jau neko.- viņš pacēla abas rokas gaisā, it kā aizstāvēdams sevi, tad arī nozuda aiz durvīm.

- Man patīk kā tas izklausās.- beidzot arī es ierunājos.

- Kas tad?- viņš jautāja.

- Tas, ka es esmu tava.- nočukstēju.

Uh! Es tik ļoti centos uztaisīt tādu spriedzi par to spēli, taču es diezgan ļoti izgāzos.
Paldies par veltīto laiku un uzmanību, es novērtēju ikvienu no jums.
Mīlu, mīlu, mīlu! :)