Rīts iesākās saraustīti. Mans modinātājs sāka apnicīgi žvingstēt sešos no rīta, jo man jau astoņos vajadzēja būt skolas stāvlaukumā. Visā lielajā mājā es biju augšā vienīgā un nez kāpēc, šorīt man tas likas nomācoši. Arī laikapstākļi nebija diez ko jauki, ārā smidzināja sīks lietiņš un lielajā vējā nabaga koki tika mētāti no vienas puses uz otru.
- Jauki.- es nočukstēju, piespiedusi vaigu pie vēsās loga rūts. Biju jau kādas desmit minūtes stāvējusi pie loga un žēlojusi sevi, tāpēc izdomāju beidzot sākt kustēties. Vispirms iegāju dušā, tad uzvilku vakardien jau atstātās drēbes un pārbaudīju vai manā somā ir patiešām viss nepieciešamais. Pēc tam aplūkoju sevi spogulī un savus pusmitros matus saņēmu diezgan neglītā copē. Nopūtos. Es izskatījos labi izgulējusies, tomēr kaut kas nebija tā kā vajag. Kaut kas mani nomāca.
Kopā ar visu savu diezgan smago somu es nočāpoju lejā uz pirmo stāvu, kur gatavojos sev uztaisīt lielu krūzi ar latti un putukrējumu, jo mamma nesen bija iegādājusies super-stilīgu kafijas automātu ar visādām kofeīna saturošām opcijām. Apetīti bija zudusi, tāpēc, kad mana kafija bija gatava, apēdu tikai ābolu.
Sēdēju virtuvē uz augstā krēsla pie letes, kad Tobiass samiegojies nāca lejā pa kāpnēm uz pleca uzmaucis savu nike sporta somu.
- Labrīt, cik ir pulkstenis?- viņš berzējot acis un nometot somu koridorī, jautāja.
Es aši uzmetu skatienu savam telefonam un atbildēju- septiņi un piecpadsmit.
- Vai tu man arī...- brālis iesāka teikt un manu seju sāka rotāt smaids.
- Jā, es tev arī uztaisīju kafiju. Melno bez cukura.- es pārtraucu viņu un pabeidzu teikumu viņa vietā.
- Es mīlu tevi!- viņš iebļāvās un pieskrēja man tuvu klāt. Pārāk tuvu. Brālis jau sāka liekties pie manis, lai nobučotu manu vaigu, bet es aizgriezu galvu un maigi atgrūdu viņu atpakaļ.
- Nomierinies!- es iesmējos un arī Tobiass pasmaidīja.
- Pf, tevis bučošanu atstāšu Lūkasa ziņā.- viņš paraustīja savas biezās uzacis un es ierūcos.
- Tobii, nevajag. Viņš nemaz nekad nav izrādījis tādu interesi par mani! - es diezgan mierīgi noteicu, jo negribēju jau sākt trakot no paša rīta.
Pa trepēm sāka kāpt lejā arī mamma, vēlāk tētis, abiem bija jātaisās uz darbu.
Es abus sabučoju un tētis pabužināja manus matus. Atkal pārliecinājos, ka ne par ko, neatdotu savu ģimeni.
Bija bez piecām pusē astoņi, tas nozīmēja, ka mums bija jātaisās. Es atvadījos no vecākiem un devos uz koridori, lai uzvilktu savus vecos, bet mīļos conversus.
- Lai jums izdevušās brīvdienas, bērni!- tētis nosauca mums pakaļ, īsu brīdi pirms es biju aizvērusi ārdurvis.
Brālis iedarbināja mašīnu un mēs sākām riņķot no man tik pazīstamā rajona uz skolas pusi.
Bija atlikušas tieši piecas minūtes līdz astoņiem, kad brālis noparkoja savu mašīnu stāvvietā! Ejot tuvāk baram pusaudžu un Dolavana kungam es pamanīju Kimas smaidošo, vienmēr perfekto sejiņu. Viņa māja man un meitene izskatījās ļoti patīkami satraukta par gaidāmajiem piedzīvojumiem Sanfrancisko. To gan gluži nevarētu teikt arī par mani, tomēr gandrīz nemanāmu, bet jūtamu prieku es sajutu par to, ka beidzot atkal redzēšu Sanfancisko. Atceros, ka tur dzīvoja mani vecvecāki un, kad biju mazāka, tētis mēdza mani vest tur pie viņiem pa vasarām. Tas tā bija, līdz vectētiņam piemetās sirdslēkme un viņš nomira, pēc tam tētis savu mammu ielika līdzīgā iestādē kā pansionāts, jo viņa nevēlējās dzīvot pie mums dēļ saviem augstajiem principiem. Tomēr pagājušo ziem' arī vecmāmiņa nomira, 91.gada vecumā.
Sanfrancisko man saistījās ar diezgan visai patīkamām atmiņām, ja neskaita vecvecāku nāvi. Arī pati pilsēta man ļoti patika, tā bija arī daudz, daudz klusāka un mierīgāka nekā Losandželosa.
Mani sabiedēja Dolavana skaļais bļāviens, kas ziņoja, ka autobuss ir piebraucis un, ka mums ir jākāpj iekšā. Viņš iekāpa pirmais, lai varētu atķeksēt mūs visus un pārbaudīt vai visi ir ieradušies. Man apkārta sāka tuvoties arvien vairāk un vairāk basketbolistu, jo karsējas, kā jau meitenes, visas šeit jau bija. Bija mana kārta kāpt iekšā. Pašai pēdējai no meitenēm, diemžēl, jo biju nosapņojusi un nostāvējusi, kamēr citas jau bija sakāpušas. Dolavans mani atķeksēja un es nopētīju autobusā valdošo situāciju. Visas meitenes jau bija sasēdušās pa pāriem, to ieraugot, mani pārņēma panika, jo biju domājusi, ka sēdēšu ar Kimu. Bet meitene man tikai veltīja žēlu smaidu un norādīju man uz viņai blakus sēdošo Eimiju. Es nopūtos un sāku iet vairāk uz autobusa aizmuguri. Šis bija lielāks nekā tas, kas vedā skolēnus, tomēr ne pietiekami liels priekš manis, man personīgi, vajadzēja lielāku telpu, nekā šo jau diezgan sasmakušo veco autobusu.
Uz pašu aizmuguri negāju, jo zināju, ka tikšu izmesta, jo tās ir basketbolistu vietas, tāpēc apsēdos sestajā rindā no aizmugures, pa kreisi, pie loga. Piespiedos logai netīrajai rūtij, bet uzreiz atrāvos, saprasdama cik patiesībā netīra tā ir. Noskurinājos un nometu savu somu uz sola sev blakus. Man nenāca ne prātā laist kādu basketbolistu sev blakus. Varbūt brāli, bet biju vairāk kā simtprocentīgi droša, ka viņam ir vairāk par vienu draugu, ar kuru viņš varēs sēdēt, atšķirībā no manis. Bet varbūt sēdēt vienai pat ir labāk, tā vismaz man bija vairāk vietas un lielāka vieta manam antisociālajam, personīgajam burbulim!
Visbeidzot autobuss bija jau gandrīz pilns. Basketbolisti jau trokšņoja pa aizmuguri, zviedza par gandrīz nesmieklīgām tēmām un ja es pareizi sadzirdēju, tad pašlaik runāja par lielām krūtīm. Karsējas arī savā nodabā priecīgi čaloja un apsprieda modes tēmas. Es biju vienīgā, kas bija ieurbusies savās austiņās un klausījos mierīgajā Toma Odella balsī.
Tikai, kad Dolavans pašā priekšā bija satvēris mikrofonu, es noņēmu austiņas un pievērsu viņam uzmanību.
- Tā, tagad es vēlreiz pārbaudīšu par jūsu esamību, jo man vajag panākumus un, lai būtu panākumi, man vajag arī, diemžēl jūs- druknais vīrs smējās pats par savu joku, kamēr basketbolisti turpināja ārdīties pa aizmuguri. Klusāk, tomēr turpināja.
- Es saukšu jūsu vārdus un uzvārdus, ja sadzirdat sevi, paceļat savu roku.- viņš visbeidzot teica un sāka skaitīt. Viņš sāka ar karsējām. Viena pēc otras, gaisā pacēlās vai nu smalkas, vai manikirētas rokas. Kad es izdzirdēju savu vārdu, bez emocijām un vienkārši, pacēlu savu roku un tūlīt atkal nolaidu. Dolavans turpināja saukt puišus, līdz viņš nosauca Kola Skota vārdu. Autobusu apņēma klusums, un es ziņkārības vadīta paskatījos uz autobusa aizmuguri. Neviena roka netika pacelta.
- Labi, un Lūkass Skots?- viņš skaļi sauca mikrofonā, ja nu gadījumā puiši nebūtu dzirdējuši viņu. Arī nekā.
Dolavans nāca uz priekšu, līdz sasniedza basketbolistus un jautāja vai viņi nav redzējuši abus brāļus. Neviens neko nezināja.
Mani pārņēma satraukums. Varbūt viņiem bija kaut kas noticis? Kaut gan viņi taču ir vampīri.
Dolavans izlēma vienkārši vēl pagaidīt, kas pārsteidza mūs visus, bet laikam viņš vienkārši negribēja nekur doties bez sava jaunā komandas kapteiņa.
Viena minūte.
Divas minūtes.
Trīs minūtes.
Visi jau izskatījās nogarlaikojušies. Daži centās viņus sazvanīt. Meitenes dažas jau vaimanāja, ka viņi ir iekļuvuši avārijā pa ceļam. Autobusā valdīja dažādas emocijas.
Četras minūtes.
Piecas minūtes.
Sešas minūtes.
- Vēl viena minūte, un ja līdz tam viņu vēl nebūs...- Dolavans izskatījās nu jau pārskaities.
Pēkšņi šoferis bija atvēris durvis un pa tām ielēkšoja apmierināti smaidošs Kols. Puisis izskatījās dzīvāks par dzīvu un meitenes priekšā atveigloti nopūtās.
Tikai pēc tam es ieraudzīju arī Lūkasa nekārtīgos matus un visbeidzot arī viņu pilnā augumā. Nu, bija mana kārta atlaisties sēdeklī mierīgāk. Uz brīdi es patiešām biju sākusi uztraukties par puisi. Pamanīju, ka viņš sāk smaidīt, bet drīz smaidu apslēpj, uzmaucot kapuci. Tātad viņš atkal rakņājās pa manām domām.
- Paveicās.- dzirdēju Dolavana rūcam.
- Skota kungi, lūdzu apsēdieties vienā no četrām brīvajām vietām, lai mēs beidzot varam sākt kustēties.- viņš nobļāvās un abi brāļi sāka iet uz brīvajām vietām. Kols atkrita divus solus man aiz muguras, blakus Džonatanam, bet Lūkass gan meta apjukušus skatienus uz mani un uz man blakus esošo brīvo vietu. Es nopūtos un nocēlu savu somu no krēsla. Puiša seju sāka rotāt smaids un viņš priecīgs sāka soļot pie manis.
Viņš pacēlu manu somu vienā rokā un uzlika to augšas nodalījumā, kas bija paredzēts somām, tik viegli it kā mana soma būtu tik viena pūka un uzlika tur arī savu sporta somu. Lai gan manā somā bija palikusi grāmata, es negribēju sūdzēties un likt viņam nocelt to. Tā vietā es pamāju un nočukstēju "paldies"
Tad jutu kā puisis bezrūpīgi apsēdās krēslā, man blakus.
- Labrīt.- viņš tikpat bezrūpīgi noteica un es uz īsu brīdi pasmaidīju.
- 'Brīt, kāpēc kavēji?- es jautāju pirmo, kas ienāca prātā.
- Mums ar brāli bija darīšanas.- viņš paraustīja plecus un es pamanīju, ka viņa acis bija perfekti zeltainas un mirdzēja, viņa augums bija stalts un pārliecināts, lūpas bija pilnīgas un viņš bija vienkārši labā noskaņojamā. Abi divi ar Kolu, viņi bija kā... Kā. Kā labi paēduši...
Es nopūtos.
- Tu esi ļoti attapīga, Heilij.- Lūkass iesmējās acīm redzot atkal ielienot un nolasot manas domas.
Pēkšņi es sastingu.
- Tie taču nebija cilvēki, vai ne?- es izbijusies čukstēju. Baidījos izdzirdēt to ļaunāko.
- Nē.- viņš turpināja smieties. Tad pieliecās man klāt un iečukstēja manā ausī - tikai pāris stirnas. Viņa elpa patīkami silti un maigi kutināja ādu ap kaklu un ausi. Es aižmiedzu acis, lai pārstātu domāt par vēl kaut ko, jo nevēlējos, lai Lūkass atkal par mani smietos.
A/N
Paldies par jūsu veltīto uzmanību. Pašlaik esmu mazliet aizņemta ar mazajiem- brālīti un māsiņu, bet es, tomēr spēju atrast laiku. Lai jums izdevevies vēl tas pēdējais vasaras mēnesis.
Ja vēlies un, ja tev patika droši dodies uz komentāru sadaļu un ieraksti tur kaut ko, lai liktu man smaidīt pa visu ģīmi! :)
_dreamy.girl💫
xxx
VOUS LISEZ
Kopā mūžīgi. | ✔️
Vampire"Kopā mūžīgi" tām vajadzētu būt šī stāsta laimīgajām beigām, bet vai tādas vispār pastāv? Varbūt. Bet šīs beigas pavisam nebūs laimīgas... Vampīri. Izdomātas būtnes. Tā jūs domājat... Bet... Tā arī domāja Heilija, līdz viņa satika viņu! Balta, aukst...
