Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 8

-"Man jāiet."- Lūkass pārtrauca brīnišķīgo klusumu starp mums un atrāvās no manis.

-"Jā, man ar.!"- es viegli uzsmaidīju viņam un pazudu aiz ģērbtuves durvīm.
Mani bija ļoti ietekmējuši pēdējie notikumi. Es atslīgu ar muguru pret skapīšiem un noslīdēju līdz grīdai. Ģerbtuvē bija vien pāris meitenes, jo pārējās jau bija saģērbušās. Centos aizgaiņāt savas stulbās domas, kas nebeidza domāt par Lūkasu un viņa smarža mani bija apreibinājusi, jutos kā apdullusi! Pasmaidīju pati par savu dīvainību un piecēlos, lai sāktu ģērbties stundai.
***
Līdz ko biju iegājusi zālē, es uzreiz ieraudzīju tās pretīgās brūnās acis blenžot uz manis. Novērsos un skatoties uz grīdu gāju uz Tobiasa pusi, kur viņš ar savu basketbola komandu mētāja bumbu grozā.

-"Heilij? Šodien treniņš atceļas?"- Brūka pieskrēja pie manis un jautāja.

-"Nē, es novadīšu."- es neveikli iesmējos un jau jutu, ka tā būs pilnīga izgāšanās. Jau bija.

-"Tu?"- meitene izskatījās pārsteigta un vīlusies, un es nemaz nevainoju viņu par to. Dejot man padodas, bet vadīt kaut ko... Aij...

-"Es centīšos."- mēģināju sevi aizstāvēt.

-"Ok, tad jau līdz vakaram."- Brūka papliķēja man pa plecu un aizgāja.
Kaut gan zvans vēl nebija bijis, skolotājs ienāca zālē ar savu mapi un nostājās uz tribīnēm.

-"Labdien, mīlīši. Šodien nolēmu kaut ko pamainīt, abas sporta stundas jūs sportosiet kopā. Respektīvi puiši ar meitenēm."- skolotāja smaidīja un lika man arī pasmaidīt!

-"Domāju, ka sāksim ar presītēm un pumpēšanos, tad sadalīšu jūs visus divās komandās un kapāsiet basketbolu. Tas der?"- skolotāja iesmējās un lika visai klasei mazliet ierēkt. Lūk, mūsdienīgs cilvēks!
Daži pamāja ar galvu, daži atbildēja ar klusu jā.
Pie manis pienāca brālis un kārtējo reizi ieknieba ribās.

-"Nu, sīkā, es tevi izkapāšu, tāpat nejēdz piepumpēties."- brālis iesmējās.

-"Vaij, vaij. Aiztaupi savu enerģiju!"- arī es iesmējos un nogūlos uz zemes.

-"Skaties un mācies."- lepnā balsī teicu.

-"Vai, kā nobijos!"- brālis turpināja mani kaitināt.
Drīz vien jau visi zālē bija pie zemes un stenēdami taisīja presītes vai arī piepumpējās.
Pabeigusi un aizelsusies, es pateicu skolotājam savus rezultātus, saņēmu uzslavu un piebiedrojos jau citām meitenēm uz tribīnēm. Zālē vairs bija vien tikai puiši. Katrs centās izkonkorēt viens otru. Manas acis aizklīda pie Lūkasa. Es nodrebinājos.
Vai tiešām viņam obligāti ir jābūt tik.. tik.. ļoti..
Manām smadzenēm tas vienkārši nepieleca.
Izskatījās, ka viņam pumpēšanās nesagādāja pilnīgi nekādas grūtības. Liecoties pie zemes viņa roku muskuļi sarāvās un tas lika man novērsties, lai es nesāktu siekaloties.
Kad arī puiši bija pabeiguši, skolotāja mums visiem lika nostāties zālē. Es stāvēju blakus brālim un ļoti cerēju, ka beidzot būsim vienā komandā, jo tas reti kad notiek, ja vispār notiek.

-Tā, komandas kapteiņ."- skolotāja iesāka runāt.

-"Tobiass un Pārks. Nostājaties katrs savā pusē, lūdzu."- skolotāja turpināja runāt.

-"Tātad sāksim ar Tobiasa komandu."- skolotāj- ierunājās un viltīgi smaidot paskatījās uz mani. Manas acis iemirdzējās un es sāku māt ar galvu.