Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 12

Bija 8.stunda. Pēdējā stunda šodien. Fizika. Visa klase bija klusa kā kaps, jo mums bija kontroldarbs. Es vienīgā biju pabeigusi rakstīt, tāpēc sēdēju un spēlējos ar saviem matiem un klausījos pulksteņa tikšķos. Bija jau gandrīz 15:00. Es domāju par Lūkasu. Par pilnīgi visu, par viņa vārdiem, kustībām, darbībām. Kā viens cilvēks var būt tiik perfekts, pilnīgi bez neviena defekta? Es nezināju, ko iesākšu tālāk. Es nezinu kāda būs mana attieksme, kad atkal satikšu puisi. Bet laikam jau es klausīšu Kimai un izbaudīšu mirkli. Jo dzīve taču vienkārši ir pārāk īsa, ne? Zvans. Beidzot!
•••
Vēl bija atlikušas 2h līdz autobusam uz lidostu. Paškaik visi bijām zālē uz tribīnēm, un klausījāmies trenera teiktajā. Viņš mums izstāstīja noteikumus un darbības plānu. Tātad īsumā- 22:00 mums ir lidmašīna. Tas nozīmē, ka apmēram ap 00:00/01:00 mēs nolaidīsimies Ņujorkā. Tad mēs ar takšiem braucam uz pieczvaigžņu viesnīcu. Piektdien ir pirmā spēle basketbolistiem. Tā notiek tikai 19:00, ja neskaita treniņus, pārēja diena mums ir brīva. Sestdien ir otrā basketbola spēle kā arī karsēju sacensības. Sākums jau 16:00, tad viss vakars un nakts mums Ņujorkā. Svētdien 12:00 mēs izrakstamies no viesnīcas un dodamies atpkaļ mājās. (Cerams, ka ar trīs uzvarām!)
•••
Bijām visi saspiedušies ar saviem koferiem skolas busā un bijām nolemti pavadīt gandrīz 2h šeit kratoties. Bija noticis brīnums. Lūkass un es, mēs sēdējām blakus. Tas manī raisīja dīvainas, bet labas emocijas vienā un tajā pašā laikā. Mums priekšā sēdēja Kima ar Tobiasu. Viss bija tik labi, līdz mums garām gāja tā čūska Šelbija. Viņa ar ieplestām acīm apstājās pie vietas, kur mēs ar Lūkasu sēdējām. Ātri paskatījos uz puisi. Vinš bija novērsies un aizgriezis galvu skatījās pa logu.

Heils, piedod. Man patiešām ir kauns par sevi.

-"Es ceru, ka tu zini, ka esi kretīns, Lūkass. Totāls babņiks!"- Šelbija sāka bļaustīties piesaistot daudzu uzmanības.
Es nopūtos.

-"Atšujies!"- es klusi noteicu un naidīgi ieskatījos meitenes ledus zilajās acīs.

-"Ko tu teici? Viņam tu nemaz nepatīc. Tu taču esi tik neglīta, atpalikusi un kuce! "- Šelbija eksplodēja un metās man virsū. Lūkass, kā jau vienmēr, ātri noreāģēja un satvēra Šelbijas rokas pirms viņa paspēja kaut ko izdarīt man.

-"Aizveries, lūdzu un ej prom!"- Lūkass nošņāca un atlaida meitenes rokas.
Šelbija veltīja viņam šokētu skatienu.

-"Bet tas skūpsts?"- Šelbija sakrustoja rokas virs krūtīm.

-"Uzskati, ka tas nekad nav noticis. Tas nebija nopietni. Es to izdarīju tikai, lai..."- Lūkass arī pacēla balsi, bet ticis pie beigām viņš apstājās pusvārdā un vainīgs paskatījās uz manis. Es viegli uzsmaidīju viņam.

-"Šelbij, lūdzu vienkārši ej prom."- es klusi runāju.

-"Tu man nenoteiksi, ko darīt un ko ne. Tu patiešām domā, ka tu viņam patīc?"- Šelbija nevarēja beigt ķērkt un nu jau lielākā daļa jauniešu ierēca par viņu.

-"Jā."- tas tik ātri izlidoja no manas mutes, ka es to nespēju apdomāt. Lūkasa smaids atkal parādījās uz viņa sejas un viņš maigi satvēra manu roku, savējā, lai savītu mūsu pirkstus kopā. Es klusi noelsos.
Šelbijas acis gandrīz izkrita uz autobusa grīdas, kad viņa to ieraudzīja.

-"Ak, tu riebīgā mau*a!"- Šelbija atkal centās man uzbrukt. Šoreiz noreāģēja abi mani mīļie cilvēki. Gan Lūkass, gan Tobiass. Protams, Lūkass bija pirmais pielecis jau kājās un satvēris meitenes ķermeni. Visi klātesošie busā noelsās un gaidīja, kas notiks tālāk.

-"Lūkass, lūdzu nenodari neko viņai, viņa nav tā vērta!"- arī es piecēlos un viegli aizskāru puiša brīvo, gar sāniem nolaisto roku. Izdzirdējis manus vārdus viņš lēni atlaida Šelbiju un pagriezās pret mani ar sarkanām acīm. Šelbija masējot savas rokas, kuras jau bija sarkanas, gandrīz zilas, aizskrēja uz busa aizmuguri. Es ievilku Lūkasu atpakaļ sēdēt un uzliku roku uz puiša vaiga. Viņa acu krāsa vēl aizvien bija sarkana un tas mani mazliet biedēja.