Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 15

Atvēru acis. Uzreiz aižmiedzu tās ciet. Mans prāts kliedza un man sāpēja visas maliņas. Es centos vēlreiz atvērt acis, bet bez panākumiem. Es smagi nopūtos. Nespēju atcerēties iemeslu, kāpēc jūtos tik briesmīgi. Dzirdēju kādu runājam, centos iefokusēt uz viņa balsi.

-"Nju, guļava! Tablete un sula ir uz naktskapīša."- es beidzot sadzirdēju Lūkasa balsi un manas acis uzreiz atsprāga vaļā. Sajutu asas sāpes pieceļoties sēdus gultā.

-"Kas pie velna?"- bija vienīgais, ko es spēju noņurdēt. Pieliku pirkstus pie deniņiem un atkal aizvēru acis. Sajūtas bija briesmīgas.

-"Tā ir, ka dzer tik daudz."- Lūks iesmējās un nozuda no mūsu istabiņas. Uz brīdi es sēdēju un centos izdomāt par ko viņš runā. Pēc kāda laiciņa notikumi sāka tīties atpakaļ un es atcerējos par klubu. Arī par litrabolu. Bet tad viss... Man nebija ne jausmas kā es nokļuvu viesnīcā. Atcerējos vēl, ka Tobiass beigās bija baigi sacepies uz manis. Paliecos un no naktskapīša paņēmu divas tabletes uzreiz un kopā ar sulu iedzēru. Saldais šķidrums ieplūstot manā vēnās likā man pielikt roku priekšā mutei. Likās, ka tūlīt visas iekšas izkritīs. Es izlecu no gultas un centos nostabilizēties, lai nenokristu. Likās, ka es apvemšos uz vietas.

***

Biju paspējusi ieiet dušā un uzvilkt pelēkas bikses un melnu džemperi, kad durvis atvērās un pa tām iesoļoja Lūks.

-"Pateiksi lūdzu man, kā es tiku līdz šejienei? Tobiass vai Kima?"- es pacēlu acis un diezgan klusi nočērkstēju, jo vēl aizvien galva griezās un sāpēja kā negudra.

-"Patiesībā es!"- puisis pasmaidīja un piemiedza man ar aci.

-"Pa, pa, pa! Koa?"- es biju neizpratnē.

-"Es atceros diezgan daudz, bet tevi tajā sasodītajā klubā gan nē."- es turpināju runāt un centos kaut ko izrakt savās samaltajās smadzenēs.

-"Jā, tad, kad es uz rīta pusi biju iebraucis tajā klubā tu meties man ap kaklu, bet pat manu vārdu nebiji spējīga atcerēties. Tā nu es tevi pacēlu un aiznesu līdz savai mašīnai un atvedu uz viesnīcu."- puisis skaidroja un apsēdās man pretī blakus gultā. Es centos sagremot tikko dzirdēto informāciju. Tā piedzerties... Ak dievs!

-"Pag, tev ir mašīna?"- tas bija vienīgais ko es spēju izdomāt, lai kaut kā novērstos no iepriekšējās tēmas un no tā, ka man ir nežēlīgs kauns.

-"Iznomāju."- puisis nopūtās un es pamāju ar galvu. Tālāk sekoja ilgs un neveikls klusums. Man bija tāds kauns par sevi.

-"Piedod..."- es klusi nočukstēju un galvas sāpes sāka pieņemties spēkā, man likās, ka vairs nespēšu noturēt asaras.

-"Kam negadās. Visi taču kādreiz piedzeras!"- Lūks pasmaidīja un nosvērti teica.

-"Man tas nav nekas."-es turpināju čukstēt un novērsos no puiša.

-"Negruzies, maziņā!"- puisis pasmaidīja un mazāk nekā milisekundē bija blakus man un ierāva mani apskāvienā. Es noelsos. Centos nepamanīti ielepot puiša dievīgo aromātu, bet pēc neilga brīža dzirdēju kā viņš klusi iesmejas.
Tad man uzvirmoja atmiņas par vakardienu, Lūka sarkanājām acīm, zvērīgo skatienu, un stipro tvērienu. Es atrāvos no viņa.

***

-"Kā tu jūties?"- visi bijām sapulcējušies zālē, kur puiši pildīja visādas basketbola iesildīšanās lietas, kad Kima beidzot ierunājās.