/ vai kādam vēl nerādījās šitā nodaļa ar pirmo reizi? Es nezinu, kas notikās. Bet tātad, šī ir priekš tiem, kuriem nerādījās. /
---
Nezinot, kas mani sagaida, es piesardzīgi atvēru Lūka mašīnas durvis un pacēlu savas acis, lai atrastu Lūkasa. Puisis uzmanīgi skatījās man pretī. Lietus jau atkal lija pār manu seju, traucējot manu redzēšanu.
- Kāp iekšā, citādi atkal salīsi.- Lūka balss skanēja klusi, taču uzstājīgi un es automātiski paklausīju. Viņš uzreiz uzsāka atkal braukt.
Es neuzdrošinājos kaut ko teikt pirmā. Tā nu, es piesprādzējos un ar visu savu svaru atspiedos pret mašīnas sēdekli. Vienīgās skaņas mums apkārt bija lietus pakšķināšana pret mašīnas stiklu, mašīnas motora rūkšana un mana saraustītā elpošana.
- Vai ar tevi viss ir kārtībā?- Lūkass piesardzīgi jautāja, uzsākot sarunu.
- Protams, nē! Jo tu mani ignorē.- es atbildēju un viegli iesmējos. Pagriezu savu galvu, lai atrastu Lūkasa skatienu, taču viņš nemaz neskatījās uz mani. Puiša skatiens bija pievērsts ceļam un cieši fokusējās tikai un vienīgi uz ceļu, abas rokas bija cieši sagrābušas stūri un viņa roku muskuļi bija stingri sasprindzināti.
- Es nerunāju par to. Vai tev ar savu brāli viss ir kārtībā?- Lūkass atkal ignorēja manus centienus uzsākt sarunu par mums.
- Laikam jau nē, jo viņš uzskata, ka es esmu padauza, jo viņš domā, ka es...- es iesāku teikt, bet tad pēkšņi apstājos. Lūks jau tā izskatījās sagrauts un dikti uzvilkts. Es izlēmu labāk klusēt par Kolu.
Mašīnas salonu pieskandināja Lūkasa klusie smiekli.
- Jo viņš domā, ka tu drā*ies ar manu brāli.- viņš pabeidza manu iesākto teikumu un viņa sejas vaibsti noraustījās. No šoka par tikko dzirdēto, man iepletās acis.
- Kā lūdzu? Pagaidi, tu arī tā domā?- es kritu panikā. Taču Lūkass tikai klusēja. Es pat nespēju neko nolasīt no viņa sejas vai ķermeņa valodas. Puisis sēdēja diezgan stīvi un saspringti, acis skatījās kaut kur tālumā. Es nezināju vai vampīriem noslēpt savas izjūtas patiešām ir tik viegli, vai arī es biju kaut ko sadomājusies, domājot, ka viņam patīku.
- Protams, ka es neguļu ar Kolu. Es tikai sarunājos ar viņu. Un arī tad mēs lielākoties runājām par tevi vai par manām un tavām attiecībām. Ak, šausmas! Tu taču neesi tik aptaurēts, ka vari domāt, ka man ar Kolu kaut kas ir.- tā kā Lūkass klusēja, es turpināju runāt. Mana balss izklausījās saraustīti, jo es nezināju kā reaģēt.
- Man patiesībā tas neinteresē.- Lūks paraustīja plecus un manas iekšas atkal sāpēs sarāvās. Kaut kas manī eksplodēja un es vairs nevarēju savākties.
- Vai tu vari beigt tā darīt?- pašai nemanot biju sākusi kliegt.
- Ko darīt?- Lūkass nezaudējis savu savaldīšanos, mierīgi jautāja.
- Izlikties, ka tev viss ir vienalga. Ka tev ir vienalga par mani!- es izmisumā iesaucos.
- Ko tu gribi dzirdēt? Huh? Tu labāk gribi dzirdēt, ka es tevi mīlu? Sasodīts, es tevi tik ļoti mīlu. Bet vai dzirdēt to, ka man un tev nekad nebūs kopīgas nākotnes, ka es nekad tev nevarēšu sniegt to, ko tu vēlies? Ka es nekad nevarēšu tev sniegt bērnu, ka nekad nevarēšu pat pa īstam savaldīties un izstumt domas par to kā varētu garšot tavas asinis, ka es nekad nenovecošu, bet tu gan. Heilij, es tevi mīlu vairāk nekā jebakad esmu spējis mīlēt sevi pašu, taču es nevaru būt ar tevi kopā. Es nevēlos, lai tev nāktos atteikties no savas skaistās cilvēka dzīves tikai dēļ manis. Es tev netaisos to atņemt. Lai arī cik ļoti es vēlos, lai tu būtu mana uz mūžu, es tevi laižu vaļā. Un patiesībā, būs vieglāk, ja tu mani ienīdīsi.- beidzot es spēju sadzirdēt Lūkasa balsī emocijas. Tajā strāvoja desmitiem emociju vienlaicīgi. Viņa acīs mirdzēja asaras, kamēr viņš cīnījās izrunāt katru vārdu un nesalūzt, un man likās, ka viss ap mani ir apstājies. Likās, ka manas smadzenes pat nav gatavas uzņemt šādu informāciju. Lūkass mani mīl. Es nespēju aptvert to, ko tikko biju dzirdējusi. Pašai nemanot, karstas asaras bija sākušas plūst pār maniem vaigiem. Es novērsos no Lūkasa un kamēr manas smadzenes vēl aizvien cīnījās ar informācijas sagremošanu, jutu kā manas iekšas saraujas arvien vairāk. Es nespēju izdvest nevienu skaņu, kaut gan es tik ļoti vēlējos pateikt visu, ko jutu pret viņu.
Es pēkšņi pamanīju, ka mēs esam apstājušies un arī lietus ir pārstājis līt. Aši uzmetu skatienu vietai, kur pašlaik atradāmies. Mēs bijām pie Kimas mājas.
- Es tevi nekad nespētu ienīst..- es klusi nočukstēju, kaut gan biju pārliecināta, ka Lūkass mani dzirdēja. Neko citu es nevarēju pārdabūt pāri savām lūpām.
- Es domāju, ka būs labāk ja tu tagad iesi. Es dzirdu, ka Kima ir mājās.- Lūkasa balss trīcēja un mana sirds sažņaudzās. Viņš paskatījās uz mani un vārgi uzsmaidīja.
- Lūk, pagaidi! Nē, es nekur neiešu!- iesaucos. Es netaisījos tik viegli padoties. Es negribēju padoties.
- Heilij, lūdzu neliec man tevi piespiest iet. Tu zini, ka man pietiktu tikai cītīgāk ieskatīties tavās acīs un tevis te vairs nebūtu.- puisis runāja vēl aizvien pievērsis man savu skatienu. Es aplūkoju viņa biezos matus, zeltainās acis, izteiktos vaigu kaulus, pilnīgās lūpas.
- Nedari tā! Neatstum mani! Lūdzu.- es atkal biju izmisumā.
- Heilij...- Lūkass nočukstēja un ievilcis elpu, izstiepa savu plaukstu, lai pieskartos manam vaigam. Pieskāriens bija viegls un maigs, tik tikko jūtams, taču tas man nozīmēja tik daudz.
- Es varu tev likt arī aizmirst par mani.- puisis runāja tik pat klusi. Es sarāvos.
- Ko? Nē!- es biju šausmās un jutu savos acu kaktiņos atkal parādāmies karstas asaras. Arī pār Lūkasa vaigu slīdēja vientuļa asara.
Viņš zibenīgā ātrumā jau bija tikai dažu centimetru attālumā no manis. Man aizsitās elpa. Tad viņš lēni pieliecās pie manas pieres un maigi uzspieda tur savas lūpas. Es aizvēru savas acis.
- Tāpēc tagad lūdzu ej.- viņš pieliecies pie manas auss iečukstēja. Un, kad es atvēru savas acis, viņš jau atkal bija pievērsis skatienu ceļam sev priekšā.
- Šīs nav mūsu beigas.- es teicu un biju pārliecināta par savu vārdu patiesību. Noslaucīju savus slapjos vaigus un atvēru mašīnas durvis. Pagriezu galvu, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz vampīru, kurš iemantoja manu uzticību un lika man paskatīties uz lietām citādāk. Kurš atslēdza manī kaut ko man nekad nepiedzīvotu.
Lūks paskatījās man pretī. Viņa acīs mirdzēja neizprotamas emocijas, taču viņa lūpas savilkās vieglā smaidā.
- Varbūt arī nav.- Lūkass pamāja ar galvu un es arī izspiedu mazu smaidu.
- Taču es zinu, ka pašlaik man ir jālaiž tevi vaļā. Paliec sveika, Heilij.- smaids no puiša sejas izzuda sekundes laikā. Es nopūtos. Man bija laiks doties, lai arī cik ļoti es to negribētu.
Es izkāpu no mašīnas un piesardzīgi aiztaisīju durvis. Atpakaļ es vairs neskatījos.
"Es tevi mīlu,"
"Bet man ir jālaiž tevi vaļā,"
Lūkasa nupat izteiktie vārdi atbalsojās manā galvā, man ejot atkal un atkal.
Atstāt viņu un aiziet, gan jau bija viena no grūtākajām lietām, ko man jebkad bija nācies darīt. Taču mūsu stāsts nebija beidzies, es zinu, ka nebija.
Kurš būtu domājis, ka parastai meitenei vampīrs jebkad nozīmēs tik daudz?.. Ka neskatoties uz to, kas viņš patiesībā ir vai, ko viņš ir izdarījis, viņa nespēs atteikties no viņa.
Un kurš gan būtu domājis, ka vampīrs jebkad spēs kādu mīlēt tik ļoti, neatkarīgi no tā, ka meitene, kuru viņš mīl ir cilvēks?..
---
Šo nodaļu man bija pagrūti rakstīt, jo nez kāpēc es pēkšņi paliku tik emocionāla šito rakstot. Haha. Bet es ceru, ka jums patika un es ceru, ka nenogaidījāties pārāk ilgi. Ja ir vēlme, izsakiet savas domiņas.
Paldies, ka esat ar mani un atbalstat mani. Mīlu. :)
Gan jau tiksimies kaut kad nākamajā nedēļā. <3
YOU ARE READING
Kopā mūžīgi. | ✔️
Vampire"Kopā mūžīgi" tām vajadzētu būt šī stāsta laimīgajām beigām, bet vai tādas vispār pastāv? Varbūt. Bet šīs beigas pavisam nebūs laimīgas... Vampīri. Izdomātas būtnes. Tā jūs domājat... Bet... Tā arī domāja Heilija, līdz viņa satika viņu! Balta, aukst...
