Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 23

Dolavans bija paziņojis, ka mēs būsim klāt pie mūsu viesnīcas aptuveni ap trijiem dienā ar visām divām piestāšanas pauzēm. Tas nozīmēja- sepiņas stundas Lūkasa sabiedrībā.
Ap vienpadsmitiem bija pirmā reize, kad mēs apstājāmies kādā no pa ceļam esošajiem benzīntankiem. Visi spiesdamies viens otram virsū centās pēc iespējas ātrāk tikt ārā, svaigā gaisā, bet es paliku, kamēr visi pārējie jau bija izlīduši no autobusa. Lūkass pacietīgi mani gaidīja.

- Varēji jau iet ar visiem kopā.- kad izkāpām ārā, es teicu.

- Es gribēju iet ar tevi.- viņš paraustīja plecus un es iesmējos.

- Tad jau uz tualeti arī nāksi ar mani, ko?- es redzēju kā puisim galvā iešaujas kaut kas neķītrs, bet viņš to izlēma labāk paturēt pie sevis, tā nu mēs klusēdami iegājām iekšā. Es devos pa taisno stāvēt rindā uz tualeti, bet Lūkass devās pie kafijas automāta.
Kad biju izstāvējusi garo rindu un tikusi uz tualeti, es atgriezos atpakaļ veikala sadaļā, bet Lūkasu nekur neredzēju. Paņēmu negāzētu ūdeni un nostājos rindā pie kases.

- Ak, tad ūdenīti?- dzirdēju sev aiz muguras izsmejošu balsi. Es pagriezos.

- Ko tev vajag, Kol?- es nopūtusies jautāju.

- Neko. Tikai labāk skaties un mācies!- viņš iesmējās un apgāja man apkārt, un nostājās man priekšā.

- Ew..- es gribēju jau izrādīt savu nepatiku, bet tad pamanīju, ka puisim rokās ir vīna pudele.
Viņš nostājās pretī kasierim un ieskatījās tam acīs.

- Neprasi man dokumentus. Ā, un iedod man atlaidīti. Nē, labāk iedod par brīvu!- Kols runāja vēljoprojām skatoties puisim aiz kases acīs. Puisis kā robots pamāja ar galvu.

- Nu, lūk!- viņš pagriezās pret mani un piemiedza ar aci.
Es noskurinājos. Izjutu personīgu naidu pret šo puisi. Samaksāju par savu ūdeni un devos atpakaļ uz autobusu.
Man nācās līst gar Lūkasu, lai es tiktu uz savu vietu- pie loga! Un katru reizi, kad mans ķermenis saskārās ar viņa, tajā vietā nozibsnīja dzirkstelīte. Tikusi savā vietā, sajutu trīsas un patīkamu durstīšanu viscaur savam ķermenim!

- Hey, kaut kas notika?- viņš pēkšņi jautāja un cieši skatījās uz mani. Neredzēju iemeslu noliegt.

- Tavs brālis, bet tas nav nekas īpašs!- es paraustīju plecus. Lūkass pagriezās uz aizmuguri un tur Kols pacēlis savu pudeli gaisā iebļāvās: priekā, brāl.

- Neņem viņu vērā!- Lūkass satvēra manu plaukstu un uzmanīgi savija mūsu pirkstus kopā. Jutu kā mani vaigi paliek karstāki un asinis tajos sāk riņķot bez apstājas. Es novērsos.

- Ahem.- viņš nokrekšķinājās, acīmredzot sajūtot to mazo neveiklumu, kas valdīja starp mums.

- Es nopirku tev arī kafiju.- viņš sniedzis man karstu krūzi, smaidot teica. Iedzēru mazliet no karstā dzēriena.

- Ā, un burkāniņus arī!- viņš novicinājis man gar seju maisiņu ar burkāniem, iesaucās.
Es smējos.
Tad mēs ēdām un dzērām klusībā. Atsākām braukt un vienā brīdī man uznāca milzīgs lūziens, tā nu mana galva sāka kratīties uz visām pusēm pusmiegā un es jutu kā Lūkass ar savu roku novieto manu galvu uz sava plecu. Es slepus pasmaidīju un dziļi ieelpoju. Šādi bija daudz labāk. Dzirdēju Lūkasu smīkņājam. Protams! Gribēju viņam jau kaut ko uzrūkt, bet nogurums ņēma virsroku.

***

Pamodos no vieglas purināšanas. Biju nomodā, tomēr vēl to neizrādīju. Lūkass purināja mani aiz pleca tik uzmanīgi, maigi, gandrīz nejūtami. Tā it kā viņš nemaz nebūtu monstrs, kurš ar vienu kodienu tevi var nogalināt, ar diviem noraut tev galvu. Es strauji atrāvos no viņa.
Pašas domas bija mani nobiedējušas. Lūkass, protams, arī visu bija dzirdējis, tomēr tagad viņš sēdēja klusu. Ierunājās tikai pēc dažām minūtēm.