Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 11

Rīts. Tas neatšķīrās no visiem citiem piedzīvotajiem rītiem. Bet varbūt tomēr atšķīrās? Manas emocijas bija pilnībā sadalītas uz pusēm. Vienā es lēkāju no uztraukuma par braukšanu uz Ņujorku, bet otra brēca un knapi cietās, lai neizplūstu asarās. Vakarnakt, biju palikusi augšā līdz 3:00, jo vienkārši nebija iespējams aizmigt. Lūkasa vārdi atbalsojās manā galvā atkal un atkal. Es nekad nepazudīšu no tavas dzīves!
Un ko tas pie velna nozīmē? Vēl viens jautājums uz kuru nav atbildes.
•••
Lai gan biju gulējusi tikai 5h, jutos diezgan moža. Kā katru rītu uz skolu braucu ar brāli, bagāžniekā bija mūsu koferi, kaut gan mēs izbraucam uz lidostu tikai 18:00, abi nolēmām nebraukt mājās. Bijām jau no rīta atvadījušies no vecākiem un saņēmuši savas "kabatas naudas", nu mums šis brauciens ir vienkārši nosponsorēts.
Kā jau katru rītu Kima mūs sagaidīja, abus ievelkot nāvējošos apskāvienos, tad mēs ar Kimu devāmies uz stundu. Šodien kopā arī ar brāli, jo mums pirmā bija apvienotā stunda. Gandrīz nekas nebija mainījies. Rīts bija tāds pats kā visi citi.
Jo viena lieta tomēr bija krasi mainījusies. Es vairs nespēju paskatīties uz Lūkasu. Ieejot klasē es viņu pamanīju atspiedušos pret palodzi. Mūsu skatieni uz sekundi sastapās un man likās, ka tas man izdedzinās acis. Es nesapratu, kas notiek. Es iekritu krēslā un saņēmu ar rokām savu galvu. Ātri sakārtojos stundai un turpināju blenzt uz galda zīmējumiem. Man garām gāja daudzi skolēni. Arī Šelbija. Šorīt viņa mani neiedomājami laipni sveicināja un uzreiz piegāja pie Lūkasa.
Nez kas viņiem abiem kopīgs?
Mans skatiens nejauši aizslīdēja līdz viņiem abiem. Jutu kā dusmas sakāpj manī, asinis sāk riņķot kā trakas un asaras laužas uz āru. Šelbija bija iesēdusies puisim klēpī un abi bija tik tuvu viens otram. Lūkass smaidīja un smējās. Tas sāpēja. Un es negribēju, lai tas sāp. Es gribēju, lai man ir vienalga.
Es tevi ienīstu, Lūkass Skot!
Noskanēja zvans. Skolotājs sāka vadīt stundu, bet es nedzirdēju nevienu vārdu. Domas klejoja ap Lūkasa vakardienas vārdiem un ap viņu, un Šelbiju.
Lūkass?
Es biju izmisusi un vēlējos vēl kaut reizi dzirdēt puiša balsi sev galvā, lai gan tikko biju teikusi, ka ienīstu viņu.

Lūkass, neignorē mani! Lūdzu

Heilij, es aizbloķēju savu piekļuvi uz tavām domām, tieši tā kā tu man teici, bet lūdzu necenties lauzt bloku. Tev tas tīri labi izdodas!
Lūkasa balss vairs neskanēja tik labi kā parasti. Tā bija drūma.

Klau, tev patīk Šelbija?
Es gribēju dauzīt savu galvu pret galdu.

Nē man viņa nepatīk, bet ar viņu ir jautri!

Lūkass...

Tev viss labi?

Nē...

Lidmašīnā sēdēsi man blakus?

Tu nopietni??
Es jutu kā smaids sāk rotāt manu seju un es pār plecu palūrēju arī uz Lūkasu. Arī viņš smaidīja un pat klusi ķiķināja pie sevis. Jau atkal. Es esmu tāda muļķe. Jau trešo reizi biju nolēmusi viņam uzticēties.
•••
Bija jau pusdienlaiks. Ar Kimu, Tobiasu un Kolu sēdējām pie viena galdiņa un tikko bijām atnākuši ar savām paplātēm. Šodien biju paņēmusi tikai salātus un apelsīnu sulu. Man bija doma kļūt par veģetārieti, bet nezinu cik ilgi izturēšu.

-"Kur tad Lūkass? Viņš taču parasti pusdieno ar mums."- Kima ierunājās ar pilnu muti.
Es aizturēju elpu.

-"Tepat vien ir."- Kols iesmējās un ar roku norādīja uz vietu kur Lūkass siekalojās ar Šelbiju. Meitene atkal bija Lūkasam klēpī, tikai šoreiz abu lūpas bija cieši piespiestas vienam pie otra. Jutu kā atkal asaras kāpj uz augšu. Es pielecu kājās un iznesos no ēdamzāles.