Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 7

Nepārprotami bija rīts, bet es vēl nebiju dzirdējusi savu modinātāju. Piecēlos pussēdus un norāvu telefonu no lādētāja un paskatījos pulkstenī. 8:34!
Jauki, es kavēju! Mieru tikai mieru. Šodiena būs brīnišķīga diena un nekas to nespēs sabojāt!
Protams, es biju tik gudra un vakar neuzliku modinātāju. Kāpēc vecāki vai brālis mani nepamodināja? Es ātri izlecu no gultas, saģērbos, iztīriju zobus un noskrēju lejā. Tur jau viņi visi bija. Sēdēja virtuvē pie galda un ēda brokastis.

-"Labrīt, lecīgie!"- es iesmējos, nometu somu priekšnamā un apsēdos augstajā krēslā pie letes blakus brālim.

-"Kā to saprast?"- brālis pacēla vienu uzaci un ar pilnu muti jautāja.

-"Es būtu nogulējusi skolu, kāpēc neviens nenāca mani modināt?"- es pamāju ar galvu mammai, kad viņa man priekšā nolika šķīvi ar pankūkām, ar šokolādes mērci un piparmētru tēju.

-"Piedod, sis! Es domāju ātri paēst un tad iet tevi celt augšā, bet pankūkas izrādījās pārāk garšīgas!"- viņš vispirms uzsmaidīja man un tad mammai.

-"Meitiņ, vai tad tu kaut ko nokavēji?"- tētis pacēla acis no avīzes jautāja.

-"It kā jau nē. Mammu, varēsi lūdzu pazvanīt ārstam un pajautāt vai es varēšu šajās brīvdienās doties līdz uz Ņujorkas spēli?"- es paskatījos uz mammu un lēni košļāju garšīgo brīnumu.

-"Domā tā ir laba doma?"- mamma ielējusi sev tēju arī apsēdās pie galda.

-"Jā, tas būs jau mēnesis miera režīmā."- es uzmetu lūpu.

-"Mammu, māšelei jābūt, viņa ir vislabākā atbalstītāja no visām karsējām."- brālis ieknieba man ribās un metās man palīgā "cīņā" ar mammu.

-"Labi, es pazvanīšu."- mamma pasmaidīja un pār galdu satvēra mūsu rokas.

-"Es jūs mīlu, mani skaistuļi."- mamma piemiedza mums ar aci un devās ģērbties uz darbu.

-"Mās, mums jābrauc."- Tobiass piecēlās no galda un devās vilkt jaku.

-"Atā, tēt."- es pielecu augšā no krēsla, uzspiedu buču tētim uz vaiga un aizjoņoju līdz priekšnamam. Saģērbos un mēs abi ar Tobiasu izgājam ārā.

-"Kādam labs garīgais, huh?"- brālis iesmējās un atvēra man mašīnas durvis.

-"Paldies, un jā, kas ir tas ir. Beidzot kaut kas notiks!"- es iesmējos un iekāpu mašīnā, un piesprādzējos.
Atlikušu ceļu pavadījām dziedot līdzi vienam no Adeles albumiem. Abi kopā devāmies iekšā skolā un arī pie skapīšiem, jo mūsu skapīši bija gandrīz blakus. Mazliet nobrīnījos, ka Kima mani nesagaidīja. Tā vietā ļoti daudz skolasbiedri pienāca pie manis un sveica ar atgriešanos. Pirmdienas bija gan superīgas dienas, gan arī briesmīgas, plusi: mums pirmdienās ir veselas 4.stundas apvienotas ar 12a klasi, mīnusi: pirmdienās ir vēsture.
Pirmā, otrā, ceturtā un piektā stunda man ir kopā ar brāli, tāpēc biju ļoti priecīga. Abi no skapīšiem izņēmām visu nepieciešamo angļu valodai un devāmies uz klasi. Nu jau mans pārsteigums pieauga arvien vairāk, jo līdz klasei vēlaizvien nebiju sastapusi Kimu.
Kas ar viņu?
Abi izspraucāmies cauri bariņam skolēnu pie klases durvīm un iegājām iekšā klasē. Es apsēdos klases vidū pie loga, bet brālis nometis somu aizmugurē aizgāja sasviecināties ar saviem basketbola čomiem. Es uzliku grāmatas uz galda un no kabatas izvilku telefonu. Uzspiedu uz Kimas kontakta.
-Hallo! Kur esi? Kas ar tevi?
-Kima
-kukū
-neliec man uztraukties!
-KIMA
-NJU, LŪDZU VELC SAVU PAKAĻU ŠURP UN ATBILDI MAN!
-Dzīva?
-ehhh
-KAZA. Jep, tu esi kaza. :)
-KIMBERLIJA KĪLA, ES NEJOKOJU!