Mēs visi bijām kādu laiciņu braukuši mašīnā. Tobiass visu ceļu pavadīja ieurbies savā telefonā un mamma par to mazliet sapīka, jo viņa bija vēlējusies šo vakaru ģimeniskāku un līksmāku. Man bija prieks noskatīties kā tētis iesēdza Ziemassvētku dziesmas, uzlika mammai uz kājas roku un uzsmaidīja viņai. Mamma uzreiz atkal atdzīvojās un atsmaidīja tētim pretī. Arī es mazliet pasmaidīju.
- Uzreiz pasaku, ka mēs ar tēti šo vakaru esam ieplānojuši pavadīt kā ģimene.- kad tētis bija piestājis pie milzīga lielveikala, mamma ierunājās un pagriezās pret mums ar Tobiasu.
- Jā, kā tad.- brālis noburkšķēja un es viņam iespēru. Viņš tikai veltīja man nosodošu skatienu. Paldies Dievam, mamma nebija dzirdējusi Tobiasa piebildi, jo turpināja runāt tālāk, smaidot.
- Pēc veikala mēs dosimies uz restorānu kā arī Ziemassvētku rītā mums jums būs pārsteigums.- vārdu "pārsteigums" mamma līksmi izdziedāja. Izskatījās, ka pat Tobiass ir ieinteresēts.
- Kāds?- brālis jautāja.
- Neteikšu!- mamma parādīja viņam mēli un es iespurdzos.
- Līdz Ziemassvētkiem vēl tālu.- arī tētis visbeidzot iesaistījās mūsu sarunā.
- Tikai viena nedēļa vairs.- es noteicu vairāk pati sevi, jo visi jau kāpa ārā.
Ieejot pa plaši atvērtajām durvīm mūs apņēma mūzikas un siltuma vara. Lai arī šis veikals bija milzīgs, tajā valdīja briesmīgi laba noskaņa un smaržoja pēc piparkūkām. Mans telefons jakas kabatā pēkšņi ievibrējās. Apskatoties un izlasot mani pārņēma mazi drebuļi. Lūkass bija atsūtījis savu adresi. Vai tas neliekas dīvaini, ka viņš grib mani satikt tieši pie sevis, savā dzīvoklī? Kāpēc es vispār piekritu? Nu, jau bija par vēlu atteikt.
- Kurmīt, kur tu paliec?- mamma mani izrāva no manām pārdomām ar sevi.
- Viss labi.- es pasmaidīju un piesoļoju klāt viņai. Mamma aši uzspieda mazu bučiņu man uz vaiga un aplika rokas man ap pleciem.
Vispirms mēs gājām uz dekorāciju veikalu. Kur bija daudz dažādas gaismiņu virtenes, eglīšu rotājumi un visādas dekorācijas, kā arī spilveni, sveces un dažas mēbeles. Mamma bija sajūsmā, tāpēc mēs tur pavadījām gandrīz stundu. Tobiass ar tēti visu laiku bija nosēdējuši dīvānā, kamēr mēs ar mammu skraidījām pa veikalu un metām grozā visu, kas ieinteresēja. Piebraucot pie kases es apskatīju mūsu pirkumus. Tur bija dažas gaismiņu virtenes, kā arī mamma bija gribējusi vienas, kuras var aplikt ap mājas malu, tur bija trīs eglītes, mums katram pa vienai, jo lielo mēs pirksim vēlāk un kaut kādā smalkā egļu audzētavā. Tur bija arī skaisti iesaiņojamie papīri, sveces un pūkaini spilveni. Mamma bija arī ieraudzījusi dažus eglīšu rotājumus.
Kad visbeidzot bijām ārā no tā veikala, devāmies uz otro stāvu. Gājām uz virtuves piederumu un saimniecības preču veikalu, kad mamma ieraudzīja ļoti skaistu, tumši zaļu, garo kleitu. Mēs visi redzējām kā mammas acis iemirdzas un pasmaidījām. Pat Tobiass smaidīja. Man ienāca prātā ideja, jo šis veikals likās patiesi iespaidīgs un arī savu naudu es biju paņēmusi.
- Kā būtu, ja es aizietu un apskatītos dāvanas?- es ierunājos un Tobiass uzreiz pamāja ar galvu.
- Labi, tikai neesi ilgāk par stundu un uzvani mums, kad esi beigusi.- mamma teica un ievilka mani apskāvienā.
- Mēs taču vēl tiksimies!- es iesmējos un viņa man iedūrusi ribās kopā ar abiem vīriešim pagriezās.
Es pasmaidīju. Nākamais veikals, ko es redzēju, bija sporta preču veikals. Man uzreiz iekrita acīs sporta tērpi un es atcerējos mammu, kura no rītiem ir pasākusi skriet. Es paķēru viņas izmēra pelēkas pusgarās bikses un violetu krekliņu. Kad grasījos iet uz kasi ieraudzīju stendu, kur bija izliktas vīriešu botes. Apskatīju tās visas un man visvairāk patika melnas sporta botes ar sarkanām svītrām un šņorēm. Arī cena bija normāla. Kad par to visu biju samaksājusi es sameklēju grāmatnīcu. Tur es nopirku mammai pavārgrāmatu, tētim viena sportista dzīves apraksta grāmatu un Kimai visādas lietas zīmēšanai. Pēc tam es diezgan bezjēdzīgi staigāju pa visu pārējo lielveikalu un pētīju visādus piedāvājums. Šeit bija milzīga apģērbu izvēle, tāpēc es vienā no veikaliem nopirku mums visai ģimenei Ziemassvētku džemperus, zeķes un cepures. Diezgan banāli, bet es domāju, ka tas visus sasmīdinās un mums sanāks perfekta ikgada fotogrāfija Ziemassvētku rītā, jo šoreiz džemperus vismaz būšu izvēlējusies es, nevis vecmāmiņas mums tos būtu atsūtījusi, kā jau katru gadu. Visbeidzot es izlēmu, ka iztērēšu gandrīz visus savus iekrājumus un nopirkšu tētim jaunu Apple pulksteni. Apkrāvusies ar maisiem, es sagaidīju savējos pie galvenās ieejas un mēs devāmies uz stāvlaukumu. Salikuši visus maisus mašīnā, mēs izdebatējām uz kuru restorānu brauksim.
***
Kad mēs bijām atpakaļ, bija jau astoņi vakarā. Mamma ar tēti staroja, jo mums beigās bija iznācies diezgan ļoti ciešams ģimenes vakars. Tobiass izskatījās arī apmierināts un drīz pēc atbraukšanas aizgāja pie draugiem. Arī es nebiju aizmirsusi par savu tikšanos ar Lūkasu. Negribēju satraukt vecākus sakot, ka tikšos tik vēlu ar puisi, tāpēc teicu, ka palikšu pa nakti pie Kimas. Es vēl nezināju precīzi ne cik ilgi būšu pie Lūkasa, ne, vai es vispār atgriezīšos dzīva, tāpēc samelojos mammai un tētim par to, ka palikšu pa nakti. Viņi bija tik ļoti laimīgi, ka uzreiz piekrita.
Es uzgāju uz savu istabu un nometu maisus gultā. Tad tos aplūkoju un izlēmu tos ielikt skapī. Pēc tam pārvilku biezāku džemperi un iekritu gultā. Man vajadzēja mazliet padomāt, lai spētu savākties un saņemties.
Kad izgāju no mājas es biju mazliet nomierinājusies. Skats, ko es redzēju ejot prom, bija palīdzējis. Mamma ar tēti bija aizmiguši pie dīvāna, skatoties filmu. Tik ļoti mīlēju savus vecākus.
Tad es izsaucu taksi un no telefona noskaitīju Lūkasa adresi.
- Tas nav par nedaudz baisu kvartālu tik nevainīgai meitenei kā tu?- īsi pēc braukšanas uzsākšanas šoferis bija izbiedējis mani un jautājis.
- Vai jūs tas uztrauc?- es atbildēju ar pretjautājumu un acīmredzot arī apklusināju viņu, jo visa pārējā ceļa laikā viņš neierunājās nemaz. Cik gan baisa varētu būt vieta, kur dzīvo Lūkass?
Ļoti baisa. Es to aptvēru, kad biju izkāpusi pie Lūkasa dzīvojamās ēkas. Pati ēka vēl neizskatījās tik draudīga, bet viss apkārtējais gan. Es nodrebinājos un iegāju iekšā. Lūkass dzīvoja pašā augstākajā stāvā, tāpēc es izlēmu par labu liftam.
Es mīņājos pie viņa durvīm un trīcēju. Nespēju saņemties, lai nospiestu zvana pogu vai, lai pieklauvētu.
- Tu to vari...- es atkārtoju pie sevis kādas simts reizes un dziļi ieelpoju.
- Es to varu!- nočukstēju un pieklauvēju.
- Nāc iekšā. - es uzreiz izdzirdēju Lūkasa balsi. Tā skanēja diezgan jautri un nemaz draudīgi. Varbūt viņš tomēr man šodien vēl neizsūks visas asinis? Lēnām atvēru durvis un tad atkal aizvēru. Izdzirdēju soļus. Pavisam normālus soļus. Tad es pamanīju arī pašu Lūkasu, viņš bija atspiedies pret sienu. Es nopētīju viņu. Tās zeltaini brūnās acis... Puisis smaidīja. Es neuzdrošinājos kustēties. Ātri apskatīju viņa dzīvokli. Kā par brīnumu, viss bija diezgan gaišās krāsās un ļoti plaši. Diezgan estētiski priekš vampīra.
- Nebaidies. Es sajūtu tavas bailes. Kā tava sirds sitas paātrināti...- puisis ierunājās pārtraucot klusumu un es neviļus mazliet pasmaidīju.
Es ļoti atvainojos, ka daļas nebija tiiik, tiikkk sen! :( Es patiešām ceru un ticu, ka ir vēl kāds, kas šo lasa!
Ja tā patiešām ir, tad lūdzu uzraksti savas domas par šo stāstu, lai es zinu vai man turpināt, vai ne. Ja, tomēr šeit būt diezgan padaudz visādu patiesu domu, tad es noteikti turpināšu līdz pabeigšu! :)
Es jūs visus mīlu!!! <3
Dreamy_girl💫
xxx
ESTÁS LEYENDO
Kopā mūžīgi. | ✔️
Vampiros"Kopā mūžīgi" tām vajadzētu būt šī stāsta laimīgajām beigām, bet vai tādas vispār pastāv? Varbūt. Bet šīs beigas pavisam nebūs laimīgas... Vampīri. Izdomātas būtnes. Tā jūs domājat... Bet... Tā arī domāja Heilija, līdz viņa satika viņu! Balta, aukst...
