Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 9

Centos kaut ko normālu nokomandēt meitenēm, bet mans prāts spēja domāt tikai un vienīgi par to, kas tikko notika. Bet kā tas ir iespējams?

-"HEILIJ! Mums šajās brīvdienās jau ir jābrauc uz Ņujorku!"- Brūka iebrēcās kā mazs bērns un lika man piesaistīt viņai savu uzmanību.
Patiešām, šodien jau ir otrdiena. Ceturdienas vakarā mums ir lidmašīna, jo no LA līdz Ņujorkai ir jālido 5.stundas.

-"Piedodiet, dāmas. Es centīšos!"- es pasmaidīju un savās smadzenēs centos tīt lenti uz atpakaļu, lai atcerētos Kimas norādījumus.
Pēc 2h beidzot bijām tikušas līdz priekšnesuma beigām. Pat visgrūtākā daļa- piramīda- mums sanāca diezgan ciešami. Kad meitenes jau bija aizgājušas, es nopūtos un savākusi savas mantas devos apsēsties uz tribīnēm, jo man bija sarunāts ar brāli, ka es viņu pagaidīšu un mājās brauksim kopā. Apsēdos un sāku vērot puišu treniņu. Treneris šodien bija pārsteidzoši kluss, bet puiši bija patiešām nokausēti. Centos skatīties tikai uz brāli, bet tad kadrā ieskrēja arī Lūkass. Un viss... Tās bija beigas. Acis automātiski iefokosēja puiša nosvīdušo un spīdīgo ķermeni. Man likās, ka es tūlīt novelšos no tām tribīnēm. Kad biju nomierinājusi savu elpošanu es pievērsos instagramam.

-"Sis, varam braukt."- es nebiju pat pamanījusi, ka puiši jau bija beiguši un pārģērbušies. Es ieslidināju telefonu jakas kabatā, paķēru somu un dipināju lejā. Tikusi lejā no tribīnēm, es pārskatīju visus puišus, brāli ieraudzīju jau pie pašām durvīm.
Nu nopietni?!?
Es nopūtos un lēnām gāju uz izejas pusi. Pēkšņi pazīstamā smarža iesitās man nāsīs un es atkal gandrīz nogāzos.

-"Tev nesanāk neko vadīt, bet, kad tu dejo tad gan ir uz ko paskatīties!"- Lūkass klusi teica un iesmējās. Es nemanot sāku smaidīt un iemaucu viņam pa plecu.

-"Atā, Heilij."- viņš uzsauca man un izgāja laukā pa durvīm.
Mans prāts pašai negribot pārcilāja puiša vārdus. Un, kad biju jau mašīnā, pat tad vēl nevarēju beigt smaidīt.
Nē, nē, nē!

***

Tikusi savā gultā es smagi nopūtos, jo beidzot šī diena bija galā. Iegāju dušā un uzvilku vienradža pidžamu. Nodipināju lejā uz vakariņām. Biju ļoti izsalkusi. Mani pārņēma šoks, kad es noskrienot lejā nevienu neredzēju.

-"Maam? Tēt?"- es nobļāvos.

-"Šeit, mīļā."- es izdzirdēju mammu no dzīvojamās istabas un atviegloti nopūtos. Lēnām gāju uz dzīvojamo istabu. Sastingusi es stāvēju un blenzu uz puisi. Mana visa ģimene sēdēja uz dīvāna, bet uz otra dīvāna, viņiem pretī, sēdēja Lūkass ar saviem vecākiem. Mēs abi skatījāmies viens uz otru līdz puisis izplūda smieklos.

-"Ak dievs! Mamm, ko viņi šeit dara?"- es klusi pajautāju skatoties zemē.

-"Skotu ģimene nesen ievācās mums kaimiņos."- mamma paskatījusies uz mani arī sāka smieties, bet drīz vien apklusa. Es paliku sarkana.

-"Mās, smuka pidžama."- brālis ierunājās un pievērsās televizoram. Man likās, ka es uzprāgšu, tāpēc es pagriezos un uzskrēju augšā uz savu istabu.
Kāpēc man bija jāuzvelk tā vienradžu pidžama?
Ar seju spilvenos es apdomāju cik stulbi es tur lejā izskatījos. Kāds klusi pieklauvēja pie manas istabas durvīm. Es salecos.

-"Heil? Drīkst?"- Lūkasa balsī bija dzirdams uzjautrinājums.

-"Es cenšos nogalināt sevi! Nē! Netraucē."- es nomurmināju un atkal iebāzu seju spilvenā.
Durvis atvērās. Es sastingu.
NĒ!