Kopā mūžīgi. | ✔️

Chapter 13

Es pārsteigumā iepletu acis un nokrekšķinājos.

-"Piedod, es laikam sajaucu kaut ko."- es neveikli pasmaidīju un izbrīnīta apgriezos, lai dotos sameklēt Kimu.

-"Man gan liekas, ka tu neko neesi sajaukusi, zaķi."- Lūkass iesmējās un nu jau bija blakus man.

-"Ko?"- es izdvesu un pagriezos pret viņu.

-"To ko dzirdēji, maziņā."- viņš smaidīja un bija atspiedies pret sienu.

-"Jā, labi, ja es neko nesajaucu, tad tu gan. Atā!"- man patiešām jau bija tik liels nogurums, ka pat Lūkass mazliet kaitināja ar saviem jociņiem. Es iesāku viņu stumt, bet tas būtu tāpat kā stumdīt kravas mašīnu, tā nu es ātri vien padevos.

-"Es nekur neiešu, šī ir mana istaba."- viņš klusi noteica man pie auss.

-"Bet kā ar Kimu? Kur paliek viņa?"- es atcerēdamās par Kimu iesaucos.

-"Nestreso, maziņā! Viņa būs ar Tobiasu."- Lūks piemiedza man ar aci.
Es nopūtos un aizgāju, lai nometu savu koferi uz gultas. Tālāk devos sameklēt Kimu.

-"Uz kurieni tu?"- Lūkass sauca man pakaļ, kad es jau biju gaitenī.

-"Tur kur tu neej."- es pasmējos pie sevis un turpināju iet uz priekšu.

***

-"Tu paņēmi un tā arī pateici?"- abas ar Kimu sēdējām viņas gultā un stūmām māgā šokolādi.

-"Jā."- es nebeidzu vien smaidīt. Nezinu kas mani tā uzjautrināja.

-"Gan jau ka čalītis tagad besās."- Kima smējās.

-"Varbūt. Bet es tikai nesaprotu kāpēc."- es smējos.

-"Heilijas iekšējais velnēns sāk uzdarboties."- Kima arī iesmējās un izķeksēja vēl vienu šokolādes konfekti.

-"Sīkās, ja jūs nebeigsiet rīt to šokolādi, paliksiet resnas."- Tobiass izņēmis austiņas no otra istabas gala iesaucās.

-"Pietaisi mutīti, bračiņ."- es iesmējos un metu uz brāļa pusi spilvenu. Tas smuki piezemējās uz viņa sejas.

-"Njuc blaaa!"- bračka iekliedzās un metās uz mūsu pusi. Viņš ieleca gultā un sāka mani kutināt. Es sāku svaidīties un spiegt.

***

-"Varbūt aizejam vēl uz kādu klubiņu?"- Kimas acis sāka mirdzēt.

-"Aij, nē. Man baigais nogurums."- es teicu, un tas man pašai atgādināja par savu milzīgo nogurumu.

-"Jā, rīt taču spēle."- arī Tobiass piebalsoja man.

-"Nu, šausmas neesat taču tādi opji!"- Kima uzmeta lūpu.

-"Lūdzuuu!"- meitene uztaisīja kucēna acis.

-"Labi!"- mēs abi reizē iesaucāmies un Kima sasita plaukstas.

***

Mazliet bailīgi atvēru savas istabiņas durvis. Nopūtos un iegāju iekšā. Mani apņēma tumsa.

-"Lūk?"- es iesaucos cerībā sadzirdēt puiša balsi. Bet nekā. Viens vienīgs kapa klusums...
Es spēru soli uz priekšu, bet ieskrēju sienas skapī.

-"Velns!"- es nolamājos un sāpēs saviebu seju.

-"Lūkass."- es vēlreiz mēģināju sasaukt puisi, šoreiz jau skalākā balsī.
Ja nu viņš vienkārši guļ?

-"Bu!"- pēkšņi es sajutu karstu elpu sev uz kakla un klusu čukstu. Es sarāvos un triecu roku tumsā. Tā atsitās kā pret akmeni un es saķēru to un ar otru sāku berzēt, lai ātrāk pārietu sāpes.

-"Idiots!"- es iekliedzos un biju patiešām dusmīga uz Viņu.
Istabu pēkšņi piepildīja gaisma. Lūkass stāvēja atspiedies pret sienu un smaidīja.

-"Idiots!"- es atkārtoju un piegāju pie sava kofera.

-"Maziņā? Es atvainojos, par ko man tādi apvainojumi?"- Lūkass vienā brīdī bija man blakus un viņa karstā elpa atkal svilināja manu kaklu.

-"Tāpēc, ka es varēju salauzt roku. Zini kā sāp?"- es runāju un turpināju rakņāties pa savu koferi, lai atrastu savus melnos džinsus.
Puiša jautrību acīs nomainīja bažas.

-"Vai viss labi?"- viņa balss tonis nu bija samtains. Viņš satvēra manu roku.

-"Laid!"- es klusi un nosvērti noteicu un izrāvu savu roku no puiša tvēriena. Pamanījusi melnos džinsus es tos paķēru un aizskrēju uz vannas istabu. Ieslēgusies es palūkojos uz sevi spogulī. Pašlaik manī patiešām virmoja dusmas, taču es nesapratu to iemeslu.
Ātri pārvilku džinsus un izlaidu matus no copes. Piekārtoju savu zilo džemperi un atslēdzu durvis. Nepaspēju uzlikt roku uz kliņķa, kad tās jau tika atrautas vaļā. Puisis mani nopētija.

-"Uz kurieni tu?"- viņš jautāja un skatījās man acīs. Pēkšņi viņa acis atkal iekvēlojās spilgti sarkanā krāsā. Es novērsos un pagāju viņam garām. Paņēmu telefonu un savu ID. Tad atkal pagāju viņam garām un biju jau pie durvīm.

-"Ja es tev jautāju, tu man atbildēsi!"- es sajutu kā tieku parauta aiz rokas atpakaļ. Es pievērsu skatienu viņa acīm. Es lūkojos tajās pašpārliecināti. Lai gan man bija bail. Kas viņš bija?

-"Liec man mieru!"- es nočukstēju un izgāju gaitenī. Man vajadzēja ātrāk tikt prom no viņa.
Viņš ir monstrs. Nezvērs... Man viņš ir jāaizmirst. Kāpēc es viņam ļāvu sevi noskūpstīt? Lai kas viņš būtu, mums nav lemts būt kopā! Man viņš ir jāaizmirst...

Lūkasa skatapunkts:
Heilija tikko bija pametusi mūsu istabiņu. Es apmulsis stāvēju istabas vidū un centos sagremot to kas tikko notika. Tikai tāpēc, ka es viņu mazliet pabaidīju... Jau grasījos sekot viņai līdz sadzirdēju viņas vārdus sev galvā...
Es noelsos! Viņa vēlas mani aizmirst... Lai gan esmu bezsirdis man kaut kas iedūrās pakrūtē un es apsēdos uz gultas malas.
Heilijas vārdi manā galvā atbalsojās.
Tu esi monstrs... Tu esi monstrs... Tu esi monstrs...

Es pielēcu kājās un izskrēju no istabiņas. Man vajadzēja tikt uz kādu tuvāko bāru vai klubu, lai gan bija jau tik vēls.
Bet tā arī bija labāk. Labāk lai viņa mani aizmirst. Viņa tāpat beigās būtu mirusi, citu beigu viņai nebūtu...
Ah, pie velna viņu!

Čawaaa! Bija viena meitene kura patiešām ļoooti gaidīja šo daļu. Es ceru, ka tev patika. ❤️❤️❤️😘 Es arī ļoti vēlos atvainoties visiem kuri gaidīja jauno daļu. Man vienkārši dzīvē bija sagājušas uz īso daudzas lietas. Bet tagad, kad viss atkal ir labi es atgriežos wattpadā!!!!
Mīlu jūs visus ļoooti!
Palieciet tikpat forši, paldies, ka izlasīji.
Spied ⭐️ un komentē:)
xxx