Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

3/ "Es tevi nepazīstu!"

30.augusts, trešdiena.

Nebija pagājusi pat sekunde kopš es biju pamodusies, kad es jau izlecu no gultas un piegāju pie loga. Saule vēl tikai lēca, tas nozīmē, ka ir vēl diezgan agrs! Skats ārā pa logu bija tik skaists, ka es uz brīdi aizmirsos sēžot uz palodzes piespiedusi vaigu loga rūtij!
Pēc dažām minūtēm es nolecu no palodzes un aizgāju līdz savam telefonam. Atvienoju to no lādētāja un ar visu telefonu iegāzos gultā. Bija vien 6:00 no rīta. Nobrīnījos par to, ka jau esmu augšā! Pēc kāda brīža dzirdēju klusus klauvējienus pie istabas durvīm.
- Jā?- es pieklusinātā balsī jautāju.
Rokturis lēnām atvērās un es ieraudzīju māšeli stāvam savā pidžamā ar vienradzi rokās.
- Māsiņ, man bija slikts sapnītis!- mazā izskatījās patiešām nobijusies.
- Nāc šu, pele!- es pasmaidīju. Hanna sāka skriet uz manu gultu. Es palīdzēju viņai iekāpt un palīst zem segas.
- Es varu te vēl pagulēt?- mazā jautāja berzējot acis.
- Jā, mīļumiņ! Tu droši vari vēl gulēt pāris stundiņas!- es maigi iekniebu Hannai vaigā un nobučoju viņas mazo vaidziņu. Pavisam drīz mazā jau mīlīgi šņākuļoja. Es pasmaidīju. Lēnām un uzmanīgi izkāpu no gultas. Aizgāju līdz skapim un no apakšas izņēmu vēl divus, lielos rezerves spilvenus. Tos abus noliku abās pusēs Hannai un devos uz vannas istabu. Iegāju dušā, iztīrīju zobus un izmazgāju matus. Tad istabā klusiņām uzvilku melnus džinsus un zaļu džemperīti. Tad no kofera izvilku dažas mācību grāmatas un devos lejā. Kad biju uztaisījusi kafiju, es ieslēdzu netflix un ieritinājos dīvānā. Mūsu skolotāja bija teikusi, ka pēc vasaras mums būs eksāmens par visu pagājušogad' mācīto! Tā kā es visu vasaru nebiju atvērusi nevienu grāmatu, ne burtnīcu, es izlēmu tagad mazliet atkārtot visu no saviem pierakstiem. Lēnām un izbaudot dzēru savu kafiju un lasīju pierakstus. Apmēram ap 9:00 mamma ar tēti pamodās un es jau biju uztaisījusi brokastis. Viņi abi nonāca tieši tajā brīdī, kad es viena pie galda sēdēju un ēdu. Mamma, kā jau vienmēr izskatījās eleganti, pat brīvdienās un no rītiem. Tētis gan bija uzvilcis halātu un vinjam kājās bija manas 5.klases čības ar zaķa ausīm. Viņam gan papēži šļūkāja pa grīdu, bet tētis bija iemīlējis tās čības!
- Labrīt, meitiņ!- mamma pienākusi pie manis, apskāva mani un ielēja sev kafiju.
- Labrīt!- es staroju.
- Kur, mazā?- tētis iejautājās.
- Čuč manā istabā!- es atbildēju ar pilnu muti.
Mamma pamāja ar galvu un pasmaidīja. Pavisam drīz viņas abas nonāca lejā pa trepēm. Mēs ar tēti bijām jau gandrīz pabrokastojuši.
- Kā Ambera tiek mājās?- es ierunājos lejot sev vēl kafiju.
- Ar draudzenes vecākiem!- mamma man atbildēja.
- Māsa, māsa! Es arī gribu to melno!- Hanna sauca pāri galdam un es iesmējos.
- Labi, pagaršo!- es sniedzu krūzīti mazajai. Viņa padzērās vienu malku un uzreiz saviebās.
- Fuj, kaka!- viņa ierunājās un atdeva man krūzi. Mēs visi izplūdām smieklos. Visi vācām nost traukus, kad Hanna sāka lēkāt pa virtuvi.
- Rekur Ambera!- mazā norādija pa logu uz mūsu pagalmu. Un, patiesi! Ambera kāpa ārā no mašīnas, pamāja ar roku un sāka vilkt savu koferi uz mūsu pusi. Māsa bija tik ļoti mainījusies pa šo gadu! Tāda pastiepusies, pieaugušāka! Es sāku smaidīt un kopā ar Hannu skrēju uz durvju pusi. Ambera ieraugot mūs uzreiz atverot durvis mazliet iespiedzās!
- Ahhh, mani māšuki!- viņa priecīgi nopūtās, kad mēs visas apskāvāmies.
- Tavi, tavi!- Hanna iesmējās.

***

Es biju tikko atvadījusies no ģimenes un sapakojusies braukšanai. Nesen biju izbraukusi uz šosejas. Ieslēdzu radio un atvēru logu, vējš forši plivināja manus matus visur! Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Hannai. (Manai draudzenei! :D)
Es: yoo! Es braucu.
Viņa bija online.
Hanna: Gaiduuu! ^^
Es pasmaidīju un noliku atpakaļ telefonu.
•••
Biju iebraukusi Kembridžā, ārā jau bija sācis krēslot. Es nogriezos, lai brauktu uz slimnīcu, bet iestrēgu milzīgos sastrēgumos.
Nepacietīgi bungoju ar pirkstiem pa stūri un dungoju līdz pazīstamai melodijai! Pēc aptuveni pustundas es biju jau gandrīz atrubījusies, kad pēkšņi rinda priekšā man sāka kustēties! Tieši tajā brīdī, kad mana galva gandrīz nokrita uz stūres. Es nopurinājos un visa rinda lēnām sāka kustēties uz priekšu! Es atviegloti nopūtos.
Tikko biju iegājusi slimnīcā un mani atkal sveicināja tā pati sieviete administrācijā, kas vienmēr. Diez vai viņa vispār ar kādu mainās! Es tik ātri steidzos uz priekšu, ka tikai pamāju ar galvu viņas virzienā. Lifts bija aizņemts tāpēc es skrēju pa trepēm. Tikusi līdz uzgaidāmajai telpai es aizelsusies nopūtos. Pamanīju kā Hanna skrien man pretī.
- Beidzot! Kur tu biji?
- Iestrēgu sastrēgumos- es nopūtos.
- Mēs neviens vēl neesam bijuši pie viņa, gaidījām tevi! Skārletai likās, ka tu biji puiša svarīgākais cilvēks.- Hanna smaidīja. Draudzenes vārdi patiesi sasildīja manu sirdi! Es pamāju ar roku visiem pārējiem Liama radiem.
Uzliku roku uz durvju roktura. Pirms atvēru durvis es dziļi ieelpoju un izelpoju. Durvis viegli man padevās un manam skatienam pavērās daudz gaismu. Liams bija saslēdzis visas iespējamās gaismas istabā. Puisis bija uzgriezis man muguru un skatījās āra pa logu. No viņa sejas varēja redzēt tikai pusi, bet tas bija pietiekami. Viņa perfektie vaigu kauli... Bija neticami viņu redzēt atkal šādu, lai gan es viņu katru dienu redzēju, šāda redzēšana pilnībā atšķirās!
- Sveiks!- es ierunājos smaidot. Puisis ātri pagriezās un ieraudzīji mani, sašķieba seju neizpratnē.
- Kas tu esi?- viņš dusmīgā balsī jautāja. Es nobrīnijos, bet domāju, ka puisis jokojās.
- Liam, beidz!- es tuvojos viņam.
- Kā tu zini, kā mani sauc?
- Aizveries!- es nočukstēju pienākdama pie viņa pavisam tuvu. Es ieskatījos viņa skaistajās acīs un nopūtos. Liecos pie viņa, lai noskūpstītu, bet puisis mani spēji atgrūda.
- Atšujies, es tevi nepazīstu!- viņš norūca un pastūma mani vēl tālāk. Es nesapratu, kas notiek.
- Liam... Kā tu vari mani nepazīt?- es biju šokā. Puiša sejā bija saskatāms riebums.
- Man vajadzētu?- viņš sarkastiski noteica un iesmējās. Viņa vārdi graizīja manas iekšas kā ar nazi. Jutu kā karsta asara nopil pār manu vaigu.
- Ej prom!- Liams noteica un atkal pagriezās pret logu.
- Liam...- mana balss aizlūza un es centos saņemt viņa roku cerībā, ka šis ir ļauns joks!
- Pazūdi! Es atkārtošu- es tevi nepazīstu un man nav ne jausmas kas tu esi vai biji man!- puisis nokliedzās tik skaļi, liekot man salekties.
- Pazūdi!- viņš bija pieklusinājis balsi līdz čukstam. Es tverot pēc elpas pagriezos un izgāju no viņa palātas. Tikusi ārā es izplūdu asarās un man bija vienalga, ka Liama radi un draugi noskatās kā es sēžu uz grīdas un raudu. Viņi visi veltīja man neizprotošus skatienus!
Ir atpakaļ vecais Liams, kurš bija pirms viņš iepazina mani, plus puisis mani neatceras...

Heeeh! Kā jūs pavadat brīvdienas, mani mīlīši? Kā jums šī daļiņa? Šī gan atkal tāda bik depresīva, bet tā jābūt un viss jau ir izplānots! :D Paldies, visiem, kas ir ar mani un atbalsta mani! Jūs droši varat mani iepriecināt ar zvaigznīti kreisajā stūrītī, kā arī komentāru! :D ^^ <3
xxx