Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

10/ es tevi atkal nepazīstu...

3.septembris, svētdiena.

Bijām nonākuši pie viena no tālākajiem kinoteātriem.
- Tātad, kas par filmu?- es jautāju, kad puisis bija man atkal atvēris durvis.
- Nu tad redzēsi, nepacietīgā.- viņš pasmaidīja un aizslēdza mašīnu.
Es nopūtos un sekoju viņam. Ieejot mūs apņēma patīkams siltums un popkorna aromāts.
- Es gribu popkornu.- es iesaucos un ieķēros Liama rokā.
- Šausmas, labi, būs tev popkorns.- viņš pasmaidīja un mēs tuvojāmies kasei.
- Es pasūtīju divas biļetes, pavisam nesen. Liams Smits.- puisis teica un skatījās acīs blondajai meitenei, kas stāv pie kases.
- Jā, protams, ka pasūtīji. Amm ko? Aaa, jā, labi es tūlīt apskatīšos, protams, uzgaidi, zaķīt!- meitene virpinot matus muldēja, kamēr es tur stāvēju nesaprašanā.
Liams tikai blenza uz viņu un smaidīja.
Kad biļetes bija izprintētas, Liams tās ātri savāca un iebāza jakas kabatā.
- Popkornu, dzērienu?- blondīne jautāja un centās nohipnotizēt Liamu. Izskatījās, ka arī puisis nemaz neredz viņas centienus puisi savaldzināt!
- Jā, lūdzu. Gan sāļo, gan saldo un kolas.- viņš pasmaidīja pretī un blondā pamāja ar galvu.
Kad bijām beidzot tikuši vaļā no tās bārbijas es atviegloti uzelpoju. Gribēju sabļaut uz Liamu, bet izlēmu par labu savaldīties un neko viņam nepārmest.
Mēs gājām pa gaiteni, uz mūsu zāli un mums apkārt uz sienām parādījās plakāti ar vecajām filmām. Pēkšņi asaras atkal izlauzās uz āru un es apstājos.
- Kas tev notika?- puisis bija nesaprašanā.
- Liam, ''Lielās cerības''?- es nočukstēju un puisis pamāja ar galvu.
- Paldies..- es šņukstēju.
- Nāc šurp.- puisis iešķībi pasmaidīja un papleta rokas apskāvienam. Ne mirkli nevilcinādamās, es ieskrēju puiša rokās. Sajūtot Liama silto un muskuļoto ķermeni pār mani pārskrēja trīsas.
- Tā ir tikai filma, Šei!- puisis iesmējās.
- Man tas nozīmē daudz...
- Njaa, man arī.- puisis bez emocijām teica un aizgriezās, un paņēmis popkornu atsāka iet. Es uz brīdi stāvēju un nesapratu, kas notiek. Izskatījās, ka puisis kaut ko slēpj no manis vai izvairās no manis. Ieskaidroju sev, ka tās ir muļķības, ko mans prāts tikko samurgoja un sekoju puisim uz zāli.

***

Filmas laikā puisis nepieskārās savam popkornam. Viņš bija iekalis skatienu ekrānā, kaut gan vairāk izskatījās, ka viņš tikai blenž ekrānā, bet viņa domas ir tālu prom. Kad es piebakstīju viņam un gribēju pajautāt vai puisim viss labi, tieši tad sāka atskanēt filmas beigas un subtitri. Es nopūtos, jo Liams jau bija pielecis kājās un māja man, lai mēs ejam.
•Mašīnā•
- Tev viss labi?- es beidzot uzdrīkstējos paskatīties uz puisi. Viņš skatījās uz ceļu un nepacietīgi ar pirkstiem bangoja pa mašīnas stūri.
- Ko? Protams, ka man viss ir labi, kas gan varētu būt slikts?- Liams neveikli iesmējās un veltīja man skatienu kurā es saskatīju bailes. Nu jau es biju patiešām noraizējusies par viņu.
- Liam. Tu vari man uzticēties, es redzu un jūtu, ka tu melo!- es runāju mierīgā un mazliet pieklusinātā balsī.
- Šeilij, lūdzu nejaucies tur kur nevajag! Tā pat nav tava darīšana.
- Bet, Liam, es esmu tava drau...
Puisis mani pārtrauca sākot kliegt, piepildot visu mašīnas salonu ar dārdošu skaņu.
- NĒ, ŠEILIJ TU NEESI NEKAS! TU MAN NEESI NEKAS... Tu vienmēr jaucies citu darīšanās?- viņš bļāva. Tad pagāja 5.sekundes un mēs abi centāmies sagremot, ko viņš tikko bļāva. Puisis man veltīja līdzjūtīgu un nožēlas pilnu skatienu. Bet man tas neinteresēja, es biju palikusi uz pauzes, kaut gan iekšēji viss manī vārījās un mira. Centos sev visu laiku atkārtot neraudi, neraudi, neraudi!
- Šei, es to tā nedomāju...- Liams klusi teica.
- Nē, Liam! Es visu sapratu, piedod, ka jaucos tavā jaunajā dzīvē, man vienkārši likās, ka tevi kaut kas nomāc un, ka tev vajag ar kādu parunāt. Es centos tev palīdzēt, bet piedod, es tevi vairāk neapgrūtināšu.
- Šeilij, mēs taču bijām kopā...
- Liam, es nezinu vai es to vēlaizvien vēlos, tu esi izvēlējies dzīvot savu iepriekšējo dzīvi, un es to šoreiz vairs nevaru mainīt. Es domāju, ka arī šim nav jēgas.- es nopurināju galvu un ar asarām acīs uzliku roku uz mašīnas attaisāmā kloķa. Liams spēji un ātri apstādināja mašīnu.
- Ko tu pie velna dari?- nu jau atpakaļ bija draudīgais Liams.
- Uz redzi, Liam.- es dziļi ieelpoju un izkāpu no mašīnas. Uzreiz sajutu sejā un matos iesitamies rundens stipro un auksto vēju. Es sāku iet. Maza daļiņa no manis vēlējās, ka Liams būtu izkāpis no mašīnas un atkal savācis mani, bet tā nenotika. Bija vien dzirdams, kā viņš atkal bļaustās un īsi pēc tam viņš iedarbināja mašīnu un ar lielu ātrumu aizbrāzās prom.
Jau uzreiz sāku drebēt no aukstuma, mani pārņēma paliels izmisuma vilnis. Sāku meklēt telefonu pa savu somu un ar katru sekundi tas izmisuma vilnis pieņēmās spēkā aizvien vairāk. Es biju atstājusi telefonu savā istabā. Turpināju iet, jo stāvot uz vietas man likās, ka es piesalšu turpat uz vietas. It kā ārā nebija tik ļoti auksts, bet man mugurā bija tikai plāns džemperītis un džinsi. Netālu es ieraudzīju mirgojam pārtikas veikala zīmi. Es ne mirkli nevilcinādamās sāku skriet uz to pusi.
Tikusi veikalā es jau biju aizelsusies. Pie kases bija tikai viens cilvēks. Tas bija kāds puisis vai vīrietis, es neredzēju seju, jo viņš bija pagriezis man muguru un maksāja. Šis bija pavisam maziņš nomales veikaliņš. Sienas pulkstenis rādīja, ka ir jau pāri 22:00, es zināju, ka man pēc iespējas ātrāk ir jātiek atpakaļ uz studentu pilsētiņu, jo rīt ir lekcijas. Puisis beidzot pagriezās un man tika dota iespēja aplūkot viņu. Puisim bija pīrsings pie lūpas, ogļmelni, biezi mati, melna ādas jaka, melni džinsi un converse kedas. Visā visumā viņš bija patiešām izskatīgs. Beidzot arī viņš pacēla acis no sava maisiņa un paskatījās uz manis. Viņš iepleta acis, mīlīgi un viltīgi pasmaidīja, un pamāja ar roku. Es nezināju ko darīt. Smaidīt pretī vai māt pretī, vai pagriezties, vai teikt "čau", vai palikt uz vietas kā sasalušai un nekustēties, un labāk arī neelpot?!?... Beigās izlēmu par labu pasmaidīt.
- Es esmu pārāk resns?- viņš nopietnā balsī jautāja. Es neizpratnē iepletu acis.
- Ko?- es klusu noburkšķēju, bet puisis bija man pietiekami tuvu, lai dzirdētu.
- Es esmu pārāk resns, ka tu man netiec garām?- puisis izaicinoši iesmējās.
- Nē, es vispār ar tādiem puišiem kā tu nerunāju.- es beidzot noķēru un izpratu puiša toni. Tas bija izaicinošs un.
- Njaa, es ar tādām kā tu arī nē!- viņš nebeidza smaidīt.
- Kāpēc tad ne?- es jautāju.
- Tādas kā tu ir pārāk pareizas.
- Es neesmu!- es smaidīju.
- Pieņemsim, un kāpēc tu nerunā ar tādiem kā es?
- Mans bijušais bija tāds pats kā tu.- es atbildēju.
- Kurš teica, ka es tāds esmu?
- Es redzu.- es triumfējoši smaidīju.
- Tātad tu esi brīva?- viņš pienāca man tuvāk un piemiedza ar aci.
- Jā, es esmu. It kā.- es pasmējos.
- Bet... Jau viens tāds pats tips kā tu mani apčakarēja. Nemaz neceri.
- Es jau nemaz neceru, tu man nemaz nepatīc.- viņš pacēla degunu augšā un pagāja man garām tā, cenšoties attēlot mazu bērnu.
Es nopūtos un apsēdos uz veikala soliņa.
- Tad tu nāc?- atskanēja diezgan saraustīta balss, tā it kā viņš smietos.

Tā lūk! Man atkal ir sūdīgs garīgais. Rīt ir pirmdiena un tas visu padara vēl sliktāku... :(
Bet. Es piektdien, no rīta braucu uz kalniem slēpot. Varbūt kalnu gaiss radīs manī milzīgu iedvesmas sprādzienu un es sadrukāšu daļiņas. Novēlu jums visiem izdevušos pirmdienu.
P.S. Lūdzu neesiet uz manis dusmīgi par to, ka Šeilijai un Liamam tā notikās. Ples, don't kill me! :3
Love ya!
xoxo