Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

13/ Kira... Aizveries!

Dilans bija atbraucis, kad es jau biju galīgi pārsalusi, tā nu puisis, neprasot manu atļauju, uzsēdināja mani uz motocikla un aizveda uz mazu, bet mājīgu kafejnīcu. Puisis bija klusējis līdz brīdim, kad oficiante atnesa mums dzērienus. Dilans bija pasūtījis mums tēju.
- Kas notika, sīkā?- viņš beidzot ierunājās ieskatoties man acīs.
- Nesauc mani tā.
- Labāk būtu ja es sauktu tevi, mazā?- viņš iesmējās un es jutu kā mani vaigi piesarkst.
- Nē.- es godīgi atbildēju.
- Labi, tad paliekam pie sīkās!- viņš pašapmierināti uzsmaidīja man.
- Es varu tev uzticēties?
- Es domāju, ka tad es nebūtu braucis tev pakaļ, ja tu nevarētu.- puisis atbildēja un iedzēra karsto šķidrumu.
- Es pati nemaz nezinu kas notika. Liama ignorēšana un vienkāršā izturēšanās izraisīja manī eksploziju. Plus viņam ir amnēzija pēc avārijas un viņš pilnīgi neko neatceras. Viņš ir sācis jaunu dzīvi tikai bez mani.
- Am, piedod, kas vēlreiz bija Liams?- puisis man pretī iešķieba galvu.
- Laikam jau mans bijušais.
- Tu laikam viņu dikti mīli?!?- Dilans pieklusināja balsi.
- Jā.- es tikpat klusi atbildēju un noliecu galvu.
- Lai nu kā, es priecājos, ka tu piezvanīji man! Es gan neesmu nekāds lielais padomdevējs, bet es protu klausīties.
- Ko viņš pateica, vai izdarīja?- puisis atkal jautāja.
- Tātad... Viņš mani uzaicināja uz kino, arī iepriekš viņš izrādīja kaut kādu uzmanību, taču, kad mēs braucām atpakaļ no tā kino, viņš pēkšņiaizsvīlās un sakliedza, ka es viņam neesmu nekas, tad es arī izkāpu no viņa mašīnas un satiku tevi. Pēc tā brīža mēs vairs nerunājam. Viņš atkal dzer, ignorē mani, varbūt pat lieto narkotikas un viss ir atpakaļ pie sākumpunkta!- es mazliet šņukstēju.
- Pie kāda sākumpunkta?
- Pirms Liams mani nepazina, viņš bija tāds pats. Gulēja ar visām pēc kārtas, dzēra, lietoja narkotikas, pastāvīgi iekūlās visādās nepatikšanās. Tad es viņu kaut kā izmainīju pašai to nemanot. bet viņš iekļuva tajā nolādētajā autoavārijā un zaudēja atmiņu. Tagad viņš ir atkal tāds pats, kāds bija pirms diviem gadiem.- es runāju skatoties uz kūpošo tēju nevis uz Dilanu kurš nevienu brīdi nebija novērsis skatienu no manis.
- Sūdīgi. Patiešām sūdīgi. Es pat nezinu ko lai saka. Man žēl par to autoavāriju.
- Tad nesaki neko.- es uzsmaidīju puisim un beidzot ieskatījos viņam acīs.
- Viņš ir kretīns.- Dilans konstatēja un lai kā šie vārdi mani sāpinātu un lai kā es vēlētos tiem neticēt, tā tomēr bija taisnība.
- Bet saproti? Kad mēs bijām kopā viņš bija pilnīgi savādāks. Es pat teiktu- cits cilvēks! Viņš bija tik mīļš, izturējās maigi, atbalstīja mani! Es nespēju aptvert kā tas tik ātri var mainīties.- es saku un jūtu karstas asaras savos acu kaktiņos. Dilans ar savu roku aizskar manu un tad to viegli paspiež. Es saraujos.
- Negruzies. Tas viss nokārtosies, tici man!- viņš smaida tik dzīvīgi un jauki, ka man gribas ticēt viņam.
- Es drīkstu tev vēl kādreiz zvanīt?- es caur asarām iesmejos.
- Protams. Jebkurā laikā.- viņš atkal smaida.
- Tu visu laiku smaidi dēļ kaut kāda alkohola vai narkotikām?- es iesmejos.
- Nē, es smaidu dēļ tevis.- puisis nosaka un es gandrīz varu dzirdēt kā dauzās viņa sirds. Es apjūku. Izskatās, ka arī viņš apjūk.
- Nāc nu! Brauksim.- viņš beidzot saka un pārtrauc šo mulsuma brīdi.

***

5.septembris, otrdiena.

- Kur tu vakar biji?- Kira nošņācās, kad mēs pusdienojam pie viena galdiņa.
- Piedod, es nejutos labi.
- Vai kas noticis?
- Nē, nu man viss ir labi.- es izspiežu smaidu.
Kira man velta neticīgu skatienu.
- Patiešām.
Kad jau domāju, ka šī saruna ir galā, meitene atkal ierunājas.
- Liams teica, ka tu nebiji savā numuriņā, visu vakaru. Kāpēc tu man melo?- viņa man velta skumju skatienu. Un man uzmetas zosāda. Kā gan Liams varēja to zināt?
- Kā Liams to zin?- izrunājot puiša vārdu man dīvaini aizlūzt balss.
- Viņš vakarā bija pie tevis. Un pēc tam bija ienācis arī pie manis, ja nu gadījumā es zinu kur tu esi.- Kira skaidro. Es klusēju.
- Tātad, vēlreiz! Kāpēc tu man melo?
- Kira, piedod. Mēs ar Liamu vakar laikam izšķīrāmies un viņam tas bija tik vienkārši, ka es uzsprāgu un nevarēju valdīt pār sevi. Attapos uz šosejas pie pilsētiņas robežas.
- Šeilij...- meitene iekaucas.
- Kā tu tiki atpakaļ? Tikai nesaki, ka tas gotiskais idiots?
- Dilans. Jā, Dilans mani atveda. Atkal.- es runāju pēc iespējas mierīgāk un cenšos neņemt vērā faktu, ka Kira puisi nosauca par idiotu.
- Šeilij. Tu esi stulba.
- Kā lūdzu?- es paskatos uz viņu un pēkšņi adrenalīns ir pārņēmis manu ķermeni. Biju gatava viņai iekraut! Nez no kurienes man pēkšņi bija parādījies tāds naids uz šo meiteni. Vai tiešām es nespēšu noturēt pie sevis nevienu draudzeni?
- Piedod, bet kāpēc tu tiecies ar čali, ko pazīsti nieka dienu? Un kāpēc tu tik viegli padodies par Liamu?- meitene atkal velta man nosodošus skatienus. Es tik ļoti ceru, kaut šī sarunu ātrāk beigtos. Manas rokas jau sāk trīcēt un es tās gribu triekt pret galdu vai Kiras seju. Kaut kur zemapziņā, kāds kliedz, lai es savācos, bet adrenalīns un niknums ņem virsroku! Es atkal jau nevaldu pār sevi un nesaprotu kas notiek!
- Kira, es darīšu ko gribēšu.- es nošņācu.
- Un attiecībā pret Liamu, es nevēlos, lai tu viņi piemini. Viņš ir tas kurš nevēlas būt ar mani, nevis otrādi.
- Viņš vakar tev gribēja atvainoties.
- Pat ja arī gribēja... Es nevēlos ar viņu vairs būt kopā.- izteiktie vārdi skaļi, mani satriec. Man atkal gribas raudāt.
- Tu neko nesaproti.- Kira man turpina pārmest.
- Man pietiek!- es pielecu kājās un izmetu savu ēdienu kopā ar visu paplāti. Jau otro reizi dēļ viņas man nākas aiziet nepaēdušai. Gaitenis ir tukšs. Es pieeju pie loga un triecu dūri pret palodzi. Tad vēlreiz un vēlreiz... Pār maniem pirkstu kauliņiem sāk tecēt biezas asinis. Es pārsteigumā un šokā atraujos! Nekad mūžā nebiju neko tādu darījusi agrāk. Ar trīcošām un asiņojošām rokām es skrienu uz meiteņu tualetēm.
Skatoties kā izlietnē asinīm sajaucoties ar ūdeni, tās aizplūst es palēnām sāku nomierināties. No manas somas sāk pīkstēt telefons. Kad es uz displeja ieraugu Liama bildi mana sirds apmet kūleni! Tikai šoreiz no izbīļa nevis patīkama pārsteiguma.
- Šei... Es jau domāju, ka tu man neatbildēsi!- puisis iepūš telefonā.
- Es arī nē.- skarbi atbildu.
- Mums jāsatiekas.
- Varbūt ļausi man izlemt?
- Jā, protams. Bet mums ir jāsatiekas, Šei. Es vēlos izrunāties.
Es klusēju.
- Šeilij, lūdzu!- Liams izklausās izmisis.
- Labi. Kur?
- Pēc lekcijām, pie tevis.
- Aha.- es vienkārši atbildu un nospiežu.
Es jau biju gatava palaist šo puisis pavisam. Bet nu ir paspīdējusi maza cerība! Man ir jādod viņam otra iespēja. Varbūt viņš nožēlo. Vai varbūt viņš pat ir atcerējies!?!...
Es esmu tik naiva, bet es to sasodīto puisi tik ļoti mīlu, ka nespēju pretoties.

Šoreiz mazliet īsāka, bet tāpat gandrīz 1000 vārdi, kā parasti! :)
Lūdzu izsakiet savu viedokli. That makes me happy! :)
Love ya
xoxo