Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

14/ NEradīti viens otram?

Biju pustundu trinusies savā istabiņā un gaidījusi puisi. Likās, ka viņš mani ir piečakarējis, līdz pēkšņi manas durvis atsprāga vaļā. Viņš tās bija atspēris ar kāju un ielauzies te bez klauvēšanas. Tas neliecināja par neko labu.
- Čau, skaistulīt!- Liams rotaļīgā balsī iesaucās, pusšļupstus. Viņš sāka man tuvoties un no viņa tik ļoti nesa alkohola smaka.
- Tu esi dzēris.- es bezpalīdzīgi nočukstēju un atvirzījos no puiša.
- Tikai no rīta. Nu beidz, nav tik traki! Es taču zinu, ka tu mani gribi!- puisis nāca arvien tuvāk.
- Atšujies!- es nokliedzos.
- Kāpēc?
- Starp mums viss ir beidzies! Es domāju, ka tu šodien mēģināsi kaut ko labot, bet ne sūda! Saproti, liec man mieru! Kamēr nebūsi atmetis to sūda dzeršanu un narkošanos... Ar mums viss ir cauri!- es bļāvu jau atkal zaudējot kontroli.
- Ko?- viņš apstājās un skatījās uz manis ar neizpratni.
- To ko dzirdēji. Atnāc, kad esi skaidrā!- es nomierinājusi savu balsi teicu un pagriezos pret logu, uzgriežot puisim muguru.
- Labi. Ja negribi tad nevajag arī!- viņš nokliedzās un es sarāvos no durvju aizciršanās.
Viņš atstāja mani. Gandrīz viss mans ķermenis teica, ka uz visiem laikiem! Šoreiz es pat necentos tam nenoticēt un meklēt aizbildinājumus. Es padevos. Padevos par mums... Varbūt mēs nemaz neesam lemti viens otram, kā man likās iepriekš.

8.septembris, piektdiena

Visa nedēļa bija pagājusi vienmuļi un klusi. Pie manis neviens nenāca. Pēc lekcijām, es visu vakaru pavadīju savā istabā, neizlienot no tās ārā. Vienīgi Hanna mani dažreiz apciemoja. Arī Dilans bija pāris reizes zvanījis, lai apjautātos, kā man iet.
Biju nosēdējusi ēdamzālē līdz pašam zvanam. Izdzirdot to es negribīgi piecēlos, bet visu laiku sevi uzmundrināju ar domu, ka šodien ir piektdiena un, ka man ir priekšā brīvdienas vientulībā ar sevi. Izejot gaitenī es pilnībā visu savu uzmanību un skatienu veltīju grīdai. Biju jau gandrīz laimīgi sasniegusi vajadzīgās auditorijas durvis, kad es ar plecu ietriecos masīvā ķermenī. Uzreiz pacēlu acis. Nezinu ko es biju cerējusi ieraudzīt, bet viņš noteikti neatbilda tam.
- Šeilija, huh?- puisis ierunājās.
- Čaks?- es tikpat stulbā balsī atbildēju ar jautājumu.
- Jā. Prieks iepazīties.- Čaks uzsmaidīja man un nopūta sev no pieres čirkaino matu cirtu.
- Klau, man nav īsti laika te stāvēt un pļāpāt ar tevi.- es diezgan aizkaitināti teicu.
- Jā, es to saprotu tikai...- puisis minstinājās.
- Tikai, kas?
- Var vienu jautājumiņu?
- Sper laukā!
- Kāpēc tu un Liams atkal neesat kopā?
- Aij, labi. Nevajag...- mani atkal pārņēma dusmas un es pagāju viņam garām.
- Vienkārši ja viņš visu ir atcerējies.- Čaka balss atbalsojās visā manā ķermenī un es spēji apstājos gandrīz zaudējot līdzsvaru.
Apstulbusi tur stāvēju un nespēju noticēt tikko dzirdētajam.
- Ko?- šajā īsajā vārdā mana balss paspēja aizlūzt.
- Jau pirms dažām dienām. Ne gluži visu, taču lielāko daļu! - Čaks runāja, bet nu jau nepārliecināti un bailīgi. Acīmredzot, Liams nemaz nav gribējis, lai es to uzzinu. Bet kāpēc viņš negrib, lai es to zinu?
- Esmu šokā, ka viņš tev neko nav pateicis.- Čaks teica un pagriezies atstāja mani vienu gaitenī.
- Es arī.- es nočukstēju pati sev un sakopoju visus spēkus, lai ieietu klasē.
Man atkal tika pievērsti visu skatieni, un tas man atgādināja vidusskolas laikus.
Vienīgā pārmaiņa šoreiz bija, ka skolotājs man viegli uzsmaidīja un pamāja, lai es eju apsēsties. Biju pārāk iegrimusi savās domās, ka pat nenobrīnījos par to! Atviegloti uzelpoju ieraugot, ka vieta blakus Hannai ir tukša.
- Es gaidīju tevi.- Hanna ierunājās un silti uzsmaidīja man, kad es skaļi iekritu savā krēslā. Es pamāju ar galvu un blenzu uz priekšu.
- Nemaz nejautāšu.- Hanna nočukstēja un atkal pievērsās rakstīšanai kladē. Tieši šajā brīdī sapratu cik ļoti man šīs meitenes pietrūkst.
- Tu negribi jau šodien pārvākties pie manis?- es pēkšņi sajutos tik vientuļa, ka vārdi paši no sevis izsprāga.
- Am, nu labi!- Hanna izbrīnīti ierunājās.
Es atkal pamāju ar galvu un pamanījusi skolotāja dusmīgo skatienu, atvēru grāmatu un izlikos, ka man ir saprašana par Otrā pasaules kara sekām.