Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

23/ tu izskaties tāpat kā agrāk...

Pirmdiena... Pārnācu no skolas ēkas pilnīgi un galīgi nogurusi. Hanna bija aizbraukusi ar Čaku romantiskās vakariņās ārpus pilsētiņas robežām, bet es sēdēju gultā, ēdu šokolādi un mācījos juridiskos pantus un likumus. Kā arī saņēmu jau trešo ziedu pušķi no Liama. Man palika garlaicīgi, tāpēc es nolēmu uzrakstīt puisim.
Es: nebankrotēsi?
Liams atbildēja burtiski vienā sekundē! Tā it kā viņš visu vakaru būtu gaidījis šo ziņu.
Liams: nē!
Es: kā ar to mājas darbu?
Liams: viss labi! Pats kaut ko saburtoju! :)
Es: jauki!
Liams: es neesmu vairs dzēris...
Es: Liam...
Liams: tu tici man?
Es: par ko?
Liams: par Briannu?
Es: jā! Es domāju, ka jā!
Tad es arī atbildi vairs nesagaidīju. Negribēju būt uzbāzīga, tāpēc neko arī viņam vairs nesūtīju. Hanna pārnāca, kad es jau biju gultā un lasīju poēmas.
- Nu kā?- es divdomīgi ierunājos.
- Aij, Šei... Man viņš dikti patīk!- Hanna norāvusi savu kleitu un atstājusi to zemē, apakšveļā palīda zem segas.
- Tad ņem ciet!- es iesmējos un noliku grāmatu uz naktsskapīša.
- Darīts, mīļā!- Hanna iesaucās, bet miegaini. Vēl pēc minūtes meitene jau mierīgi šņākuļoja. Es izslēdzu savu lampiņu.
- Tu esi viens apbrīnojams cilvēks!- es nočukstēju un uzliku galvu uz spilvena.

Dienas gāja. Mēs ar Liamu pārmijām vien dažus skatienus, bet es turpināju saņemt ziedus. Kad mums uz palodzēm bija aptrūkusies vieta, mēs tās sākām likt uz grīdas. Ar Dilanu es dažus vakarus runāju skypā. Viņš šīs brīvdienas brauc uz savas māsīcas kāzām, tāpēc man būs jāslīkst vientulībā. Hanna reti kad ir istabiņā. Viņa visbiežāk pavada laiku ar Čaku, bet bija dienas, kad viņa vienkārši blandās pa pilsētu viena pati, jo es vienmēr attsakos.
Bija ceturtdiena. Mums bija lielais eksāmens par juridiskajiem pantiem. Tas ilga divas stundas. Pēc tam mēs ar Hannu devāmies uz picēriju to nosvinēt. Kad mēs bijām atpakaļ savā istabiņā un apspriedām Čaka dāvanu Hannai, pie mūsu durvīm klauvēja.
- Atvēršu!- es izlecu no gultas un pieskrēju pie durvīm. Ieraudzījusi nācēju es apgriezu acis un nopūtos.
- Jā lūdzu?- es ļoti samāksloti uzsmaidīju un Brianna iesmējās.
- Samezģīsi vēl vaigu kaulus!- meitene normālā balsī teica un pilnīgi normāli uzsmaidīja man. Es iepletu acis un nosvilpos.
- Mēnešreizes beidzot beidzās?- es savilku lūpas un teicu. Dzirdēju kā Hanna iespurdzas.
- Jā, šodien jau ir daudz labāk!- Brianna pasmaidīja savu enģelīša smaidiņu un turpināja.
- Tātad. Rīt ir brīvs! Skolotāji brauc ekskursijā. Vai nav forši? Jā, es zinu! Es šovakar rīkoju ballīti vienā no ārpus robežu krutajām viesnīcām. Būtu ļoti jauki, ja jūs ar Hannu mani pagodinātu un ierastos! Ja? Jauki! Atāaaa!- meitene čivināja un nesagaidījusi atbildes turpināja, un muldēja, un gorījās, kamēr es stāvēju samiegusi acis. Brianna bija aizjoņojusi pie citām durvīm un jau klauvēja.
- Ar to meiteni kaut kas ļoti nav kārtībā!- es iesmējos un ielecu atpakaļ savā gultā, kur bija arī Hanna.
- Aha.- viņa novilka un iespurdzās.
- Tu brauksi?- es jautāju plucinot spilvena stūrīti.
- Nu ja Čaks mani uzaicinās. Savādāk man jau nav ar ko tikt.- viņa paraustīja plecus.
- Nu tu vari nešaubīties!- es apgriezu acis un pasmaidīju.
- Un tu?- viņa jautāja.
- Es taču nebraukšu ar jums un nebojāšu visu romantiku!- es smējos.

Mēs abas bijām aizrautīgi iegājušas kāršu spēlē, kad pie durvīm atkal klauvēja. Šoriez Hanna noreaģēja pirmā.
- Mana kārta!- viņa iesaucās un metās pie durvīm, tās zibenīgi atrāvusi vaļā!
- Čak! Mīļumiņ!- viņa iespiedzās un aplika rokas puisim ap kaklu. Šādi abi izskatījās mīlīgi!
- Tu nāksi, mana mīla?- viņš klusi un divdomīgi jautāja. Pēkšņi parādījās Liama izliekta galva. Es iesmējos un pieliku rokas priekšā mutei. Paspraucos abiem mīlniekiem garām. Viņi skūpstījās. Un izgāju koridorī pie Liama.
- Ko tad tu te?- es jautāju, jusdamies mazliet neveikli.
- Skatos tu neizmet tos flokšus!- Liams smaidīja un man arī izlauzās smaids.
- Nenovirzies!- es teicu.
- Es atnācu līdz Čakam.- viņs paraustīja plecus un pašūpojās uz papēžiem.
- Tad jau tu negribēji man neko teikt?
- Nē.
- Galīgi nē?
- Ļoti nē!- puisis smējās.
- Tu gribi uz to tusu, vai ne?- viņš pēkšņi jautāja un es novērsos.
- Nu, tas būtu labāk nekā sēdēt istabā.- es paraustīju plecus.
- Manā mašīnā tev vienmēr atradīsies vieta! Arī šoreiz!- puisis pieliecies, maigi noskūpstīja manu vaigu un pagriezies, svilpodams aizgāja. Es pieliku roku pie vaiga. Tas iekšēji dega. Pēkšņi man tik ļoti sagribējās sajust puiša lūpas uz savām.
- Nē, nē, nē!- es iesitu pa galvu, cerēdama, ka šīs domas pazudīs.

***

Kamēr Hanna stāvēja un lamājās pie spoguļa, jo viņa nevarēja uzvilkt savu super pieguļošo kokteiļkleitu, es sēdēju gultā un klausījos mūziku. Man bija melni, brīvi svārciņi un īss violets krekliņš, kā arī melns, diezgan caurspīdīgs kimano. Mani pilnībā apmierināja savs apģērbs. Kad Hanna man lūdzās, lai es velku kādu kleitu es atteicos.
Hanna krāsoja skropstas, kad viņas kavalieris ienāca pa durvīm. Viņš bija uzvalkā.
- Šī ir kāda gada balle vai kā?- es iesaucos un abi pasmējās.
- Nē, es Čakam liku vilkt uzvalku, lai mēs abi būtu saskaņoti!- meitene iesmējās un ieslidināja savu plaukstu Čaka plaukstā.
- Kur ir...?- es nedroši iesāku.
- Viņš vēl pucējās.- Čaks atbildēja.
Es nosarku.
- Nāc ar mums! Pagaidīsi ārā.- Hanna iebļāvās un parāva mani aiz rokas. Es paķēru savu melno, ādas jaku un telefonu.
- Viss labi?- kad mēs visi trīs gājām pa gaiteni uz liftu, meitene man piebikstīja.
- Laikam. Es tikai mazliet uztraucos!- es patiesi atbildēju. Jo es uztraucos par to, ka mēs ar Liamu šovakar būsim viens ap otru. Nu, ja nu vienīgi, viņš nesadomās pazust.
- Būs labi! Jums viss būs labi!- Hanna mīļi man uzsmaidīja un pasita pa plecu. Tad viņa atkal pievērsās Čakam, kurš bez apstājas bija runājis.
Kad mēs bijām stāvlaukumā, es salu. Man bija tik ļoti auksti, jo mana jaciņa bija ļoti plāna. Es redzēju, ka arī Hannai ar Čaku nav diez ko omulīgi un jauki.
- Jūs varat braukt! Paldies. Es te pagaidīšu!- es uzsmaidīju un pārliecinoši teicu. Hanna iešķieba galvu.
- Patiešām.- es apstiprināju.
- Nu, ja tu tā saki!
Abi iekāpa Čaka mašīnā un es paliku stāvam pie Liama mašīnas. Kad es ieraudzīju puisi ātrā solī nākam, es atviegloti nopūtos. Uz brīdi jau man bija licies, ka viņš ir pārdomājis.
- Nu, maziņā? Braucam?- viņš pienācis klāt un atslēdzis mašīnu jautāja. Puiša balss skanēja tik zemu, bet tajā pašā laikā samtaini. Viņa acis patiesi mirdzēja nevis bija sarkanas no alkohola vai narkotikām. Viņa mati bija mazliet ieveidoti, bet vēl aizvien diez gan brīvi krita viņam pāri galvai. Puisim bija kedas, melni džinsi un gaiši zils krekls. Viņš izskatījās laimīgs! Viņš bija skaists...
Es nodūru galvu un samulsu no puiša uzrunas.
- Tu izskaties tāpat kā agrāk!- es nočukstēju, kad viņš man atvēra durvis un es iekāpu mašīnas salonā. Man sagribējās raudāt, jo puiša acis šādi noslēpumaini mirdzēja ik reiz, kad mēs iepriekš bijām kopā. Viņš tikai nosmīnēja un arī iekāpa. Mēs uzsākām braukt. Neko nejautādams viņš uzslēdza lielāku siltumu un radio. Fonā klusi sāka skanēt dziesmas. Viņš tik ļoti labi mani pazina... Es drīz vien sajutu siltumu un priecīgi nopūtos. Vēl pēc brīža es sajutos brīvi un nepiespiesti, tāpēc ieslīgu dziļāk krēslā.
- Tev viss ir labi?- puisis mani uzlūkojis jautāja.
- Jā, un tev?- es pasmaidīju. Liama viena roka noslīga no stūres un uzmeklēja manu kāju. Sajūtot siltumu un atkal izjūtot šo sajūtu es nedrebinājos.
- Vairāk nekā labi. Es beidzot pavadīšu laiku ar meiteni, kuru mīlu!- viņš klusi teica, bet es saklausīju ik vienu vārdu. Mēs aši saskatījāmies un novērsušies sākām smaidīt.

A/N
Nuu, šī daļa bija ātrāk, jo man nepatika iepriekšējā! :D
Es ceru, ka jums šī patika. Lūdzu izsaki savas domiņas!
Mīluu! 

_dreamy.girl💫
xxx