Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

30/ nelietis

Pamodos pirmo reizi ar lielisku garastāvokli rītā pēc ballītes. Galva mazliet sāpēja, tomēr tas uzreiz pārgāja, kad es atvērusi acis ieraudzīju, ka man blakus šņākuļo Liams. Mums abiem, protams, bija drēbes. Vakar pēc skūpsta mēs abi gulējām apskāvušies un runājāmies, kamēr miegs ņēma virsroku. Tā nu es šorīt pamodos Liama apskāvienos. Jau kādu gadu nebiju šādi modusies, bet sajūta bija spēcīgāka kā nekad! Nespēju aptvert, ka veselu gadu nebiju izjutusi kā tas ir un tagad, tas likās tik vienkārši, dabiski!
Tomēr es nevēlējos, lai pamodies viņš vēlētos runāt par to skūpstu. Es nemaz nezinu, ko tur teikt.
Es maigi noglāstīju puiša vaigu un uzmanīgi pagriezos, lai kāptu ārā...
- Tu aizbēdz?- izdzirdēju miegainu, bet skaidru balsi.
- Negribēju tevi pamodināt.- es nopūtos un pagriezos atpakaļ, pretī viņam.
- Biju augšā pirms tevis, maziņā!- viņš iesmējās un piecēlies pussēdus, iedeva man buču uz vaiga.
- Vai drīkstēšu tevi aizvest atpakaļ?- viņš vēl jautāja.
- Nu, ļauj man padomāt.- es padarīju savu balsi noslēpumainu un arī piecēlos no gultas. Paņēmu citas drēbes un devos uz vannas istabu.

***

Kad gājām lejā, mani mati vēl aizvien bija mitri no dušas.
- Es sameklēšu Hannu un, tad varēsim braukt. Labi?- es teicu, liekot viņam pievērst uzmanību man.
- Labi. Tikai nekavējies ilgi.- viņš uzsmaidīju man un es viņu tā atstāju stāvam. Lejā vēl nebija diez ko daudz cilvēku, jo bija vēl diezgan agrs. Tomēr es izstaigāju visas lejas stāva istabas, ja nu gadījumā Hanna būtu nokritusi gulēt kaut kur tepat. Tomēr viņa nebija. Viņas nebija ne lejas stāvā, ne augšstāvā. Viņa atkal bija nozudusi bez nekā teikšanas. Es noskrēju lejā atpakaļ pie cītīgi gaidošā Liama.
- Ah. Viņas atkal nav.- es teicu un ar izmisīgu skatienu paskatījos uz puisi.
- Kā nav?- viņš nesaprata.
- Vai tu esi redzējis Čaku?- es atbildēju ar pretjautājumu.
- Nē, kopš vakar vakara, nē.- puisis mazliet apdomājies atbildēja.
- Tad viņi atkal ir kopā!- es paraustīju plecus un nopūtos.
- Varbūt atkal precās!- puisis smējās.
- Varbūt.- es arī piebiedrojos un iesmējos.
- Braucam?- viņš viegli uzlika savu roku man uz muguras un es mazliet salecos. Tik nepierasti atkal sajust viņa pieskārienus.
- Braucam!- es pasmaidīju.

***

- Vai tu vēlies kaut kur vēl aizbraukt šodien? Un nesaki, ka ir svētdiena un tev ir jāmācās.- Liams jautāja, kad mēs bijām izbraukuši uz šosejas.
- Patiesībā, man nemaz nav jāmācās. Un es domāju, ka kino būtu jauki!- es atbildēju un pasmaidīju.
- Am, septiņos?- viņš izskatījās tik labi. Vienalga, ka vēl joprojām ir agrs no rīta un es visticamāk izskatos šausmīgi, viņš ir kā vienmēr gatavs it kā fotosesijai.
- Am, labāk astoņos. Es gribu būt vēlāk mājās.- es pasmaidīju atsedzot zobus un paraustīju plecus. Liams smējās.
- Labi, maziņā.- viņš piemiedza man ar aci. Tā runājoties mēs bijām jau pie stāvvietas. Abi izkāpām no mašīnas un iegājām iekšā. Es pamāju ar roku administratoram un vecā vecīša seju sāka rotāt liels smaids.
- Es jau biju aizmirsis cik jauka tu esi!- Liams smaidīdams teica un es jutu kā nosarkstu.
- Nu, beidz!- es pasmējos.
Mēs nonācām pie manas istabas durvīm un tā uz brīdi stāvējām. Tad puisis atvēra durvis un atspiedās pret tām.
- Astoņos.- viņš teica.
- Astoņos- pamāju un iesmējos.
Liams sāka iet, bet tad pēkšņi pagriezās un nobučoja manu vaigu. Ievirpuļoju istabā un aizvēru durvis, jo beidzot bija labi iesācies rīts. Tā patiesi, labi!
Izķeksēju no jakas kabatas telefonu, un jaku aizmetu pāri istabai. Pati iekritu gultā. Pulkstenis bija tikai deviņi no rīta, bet es sevi piespiedu neiet atpakaļ gulēt, bet gan izdarīt lietderīgākas lietas. Tomēr pēc mazas, divdesmit minūšu snauduļošanas es iegāju dušā, uzvilku džinsus un džemperi, jo lai gan ir jau marts, ārā tomēr vēl ir pavēss, tad uzrakstīju ziņu Hannai un pēc tam soļoju uz pilsētiņas pusi. Kad izgāju no istabas biju paķērusi līdz dažas klades un datoru.
Pēc kādām divdesmit minūtēm es biju aizsoļojusi līdz tuvākajam starbucks, nebraucu ar taksi, jo pastaiga likās perfekta, lai es pa īstam pamostos.
Aptuveni kādas trīs stundas es pavadīju mācoties jau visai nākamai nedēļai un ik pa laikam paskatījos savā telefonā un pat epastā gaidot ziņu no Hannas vai varbūt arī Liama.
Kad bija jau pāri pieciem pēcpusdienā es beidzot paprasīju savu rēķinu un izgāju ārā. Lai gan biju domājusi iet ar kājām arī atpakaļ, lietus man to neļāva un lija tik spēcīgi tā, ka tas bija jūtams pat uz ādas, cauri drēbēm. Izsaucu taksi un atdevu gandrīz visu savu pēdējo naudu. Biju pateikusi vecākiem, ka gan jau pati tikšu galā un, ka man vairs nevajag viņu palīdzību naudas ziņā jeb to, ka man nevajag vairs, lai viņi pārskaita man naudu. Pietika jau ar to, ka viņi apmaksā manas mācības.
Nebija pat pagājuši pilni divi mēneši, kad visi mani krājumi jau bija beigušies un es sāku nožēlot savu lēmumu, tomēr mans lepnums man neļāva padoties un lūgt viņiem atsākt man skaitīt to naudu, tā nu atlika vienīgi sākt strādāt. Man gan nebija ne mazākās idejas kur es vēlos strādāt. Bet es nevēlējos arī iekrist parādos vai aizņemties no kāda.

***
Jau bez piecpadsmit astoņos Liams klauvējās pie manām durvīm. Es pilnībā gatava un ar platu smaidu atvēru durvis. Liams vienā rokā turēja rožu pušķi, bet otra bija puisim matos. No bezrūpīgas sejas tā pārvērtās par izbijušos seju. Sapratu, ka viņš nebija gatavs, ka es atvēršu tik ātri.
- Hm. Tu esi gatava?- viņš visbeidzot jautāja, ienācis iekšā.
- Am, jā. A kas?- es iesmējos un paķēru savu ādas jaku.
- Nu, es biju cerējis, ka tu vēl dušosies un atskriesi atvērt durvis vienā dvielītī.- viņš runāja sakniebis lūpas un ik pa laikam smīnēja. Es iepletu acis un iespurdzos.
- Tu nu gan esi ļoti pieklājīgs.- es pagrozīju galvu un izstūmu puisi ārā no istabas, pēc tam aizslēdzu istabas durvis.
- Jā, jā, it kā es to visu tev jau nebūtu redzējis.- Liams iesaucās un piemiedza man ar aci. Tad viņš izplūda smieklos.
Es biju šokā, bet es tur saskatīju arī kaut ko mīļu. Maigi iesitu puisim pa roku.
- Nelietis!- es teicu un sāku iet ātrāk, jo ārā jau bija auksts.
Dzirdēju kā viņš aiz muguras smejas.

A/N
Es pašlaik esmu mazliet aizņemta un neesmu mājās, tāpēc daļiņas stāstiem iznāk mazliet retāk, tomēr es drīz jau braukšu atpakaļ uz mājām, tad varēšu atkal pilnībā pievērsties rakstīšanai. Piedodiet, ja šajā daļā ir kāda kļūda vai vienkārši sviests, rakstu no telefona un neesmu vairs pieradusi. Gribu savu datoriņu!!! ^^
Lai nu kā, paldies par Tavu uzmanību.
Mīlu-

_dreamy.girl💫
xxx