Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

31/ "es braucu prom! Pavisam..."

Pirmdiena.

- pirmspēdējā daļa-

Rīts iesākās savā ziņā labi, vienīgais, kas mani uztrauca bija tas, ka Hanna nebija vēl devusi nekādu ziņu par sevi. Vienīgais viņa šorīt bija izlasījusi visas manas ziņas, tomēr izlēmusi man neatbildēt. Es centos vēl nesākt dusmoties uz viņu, jo varbūt meitenei vienkārši nebija laiks, lai man atbildētu.
Šodien man bija plāns atrast kādu darba piedāvājumu un izskatīt vai kaut kur tuvumā nevajag jaunu darbinieku, piemēram, kafejnīcā vai kaut kur citur. Un pēc iespējas ātrāk, kaut gan jau pēc mazliet vairāk kā diviem mēnešiem būs vasara, es jau varu turpināt strādāt arī pa vasaru.
Es diezgan ātri sataisījos un devos uz savu pirmo lekciju. Viss pagāja diezgan labi, man neviens nepiesējās, pusdienoju kopā ar Liamu un, tad devos uz savu pēdējo lekciju. Pēc tam ar Liamu norunājām tikties vakarā, manā istabā un noskatīties kādu filmu.
Tad es kā muļķe nosēdēju savā istabā un skatījos uz telefonu un, tad uz durvīm, cerībā, ka Hanna uzradīsies. Nu, mani jau sāka pārņemt slikt priekšnojauta. Ne no Čaka, ne Hannas nebija ne ziņas. Vismaz es zināju, ka viņa ir dzīva, jo izlasīja manu ziņu, bet neatbildēja. Ja nu viņas telefons ir nozagts vai pazudis un lasītājs ir bijis kāds cits? Tas izskaidrotu, kāpēc viņa neatbildēja! Tomēr es nevēlējos domāt neko sliktu. Liams šodien pusdienās bija teicis, ka viss atrisināsies, jo Čakam patīk nosust pāris reizes gadā un par cik Hanna ir viņa sieva, meitene devās kopā ar viņu, un abi nevēlas būt traucēti. Es no visas sirds centos sevi piespiest ticēt Liamam, jo nevēlējos sevi noskaņot negatīvi.
Pēc tam es sāku riņķot pa istabu, sakārtoju savu jau kārtīgo galdu, pārklāju gultu, izvilku putekļsūcēju, izsūcu visu un notīriju logu. Pamanīju savā grāmatu plauktā bibliotēkas grāmatas, kuras man diezgan steidzami vajadzētu nodot, tā nu es izlēmu labāk aiziet tur, nekā sajukt prātā šajās četrās sienās.
Uzvilku jaku, paķēru telefonu, grāmatas un devos ārā.
Līdz ko biju izgājusi, tā no debesīm sāka krist lejā diezgan smalkas lietus lāses, kas palēnām sāka pārvērsties lielākās un lielākās. Laikam man nebija lemts šodien nekur iet! Tomēr es sāku skriet, lai ātrāk nonāktu bibliotēkā, kas nemaz nebija tik tālu, taču tagad, kad lietus gāzās pār mani it kā es būtu nolādēta, tas likās kā milzīgs gabals, kas man jānoskrien!
Tikusi iekšā pa mājīgās ēkas koka durvīm es nopurinājos kā slapjš suns un ieelpoju bibliotēkas silto, mājīgo, pēc tipogrāfijas smaržojošo gaisu.
- Šeilija, mans bērns!- Lindsijas tante pamanot mani, izskrēja no sava mazā, it kā offisiņa, un ievilka mani lielā un siltā apskāvienā. Sieviete smaržoja pēc piparkūkām un piparmētru tējas.
- Man te bija aizķērušās pāris grāmatas.- es teicu, kad abas aizgājām pie Lindsijas letes un es sāku no savas mugursomas krāmēt ārā tās četras grāmatas.
- Paldies, saulīt. Vai uzkavēsies? Lūdzu, lūdzu. Es tev uzvārītu tējiņu un tu man sastādītu kompāniju. Pēdējā laikā uz šejieni nenāk interesanti cilvēki, tikai aumaļām uzpūtīgu studentu, vai pusmūža krīzi piedzīvojušie pensionāri.
- Linds, tu taču pati esi pensionāre!- es iesmējos. Sieviete iepleta acis un maigi iesita man pa plecu ar sarrulētu avīzi, kas parasti kalpo kā mušu atvairītājs.
- Es jūtos kā uz visiem astoņpadsmit. Pensionāre, kā tad!- Lindsija noplātīja rokas un apgrieza acis, tad nopūtās, atmeta ar roku un iegāja savā mazajā virtuvē.
- Kā parasti?- viņa pabļāva no tās.
- Jā, jasmīnu bez cukura.- es pasmaidīju un nolēmu aiziet apskatīties vai šeit jau bija piegādāta grāmata, kas bija mani uzrunājusi veikalā, bet mans budžets to nepārciestu. Lai tiktu pie grāmatām man nācās iet garām ziņojumu dēlim. Izlēmu uzmest tam acis aiz gara laika. Man uzreiz piesaistīja uzmanību neona zaļa lapiņa ar uzrakstu "Meklējam bibliotekāres palīgu"
Es iespiedzos un mazliet palecos. Tad sāku dejot atpakaļ pie Lindsijas. Zināju, ka strādāt ar viņu kopā būs pats labākais darbs, jo man šī vecā dāma bija kā pašas vecmāmiņa.
- Tēja gandrīz gatav...- viņa iesāka teikt, kad es ienesos pie viņas, tomēr es viņu pārtraucu.
- Vai es varu strādāt ar tevi?- uzreiz tieši jautāju. Cik labi, ka es izdomāju tieši šodien atnākt uz šejieni un paskatīties uz ziņojuma dēļa.
- Wow.- Lindsija norūca un, tad apklusa. Es nesapratu.
- Vai tev ir pretenzijas?- es jautāju pavisam pārsteigta.
- Ak, meitiņ, protams, ka man nav! Tu man būtu pati labākā palīdze, bet vai tad tev pietrūkst naudas?- viņa rauca savu pieri un nolika mūsu krūzes uz galdiņa. Es atbīdīju mums abām krēslus, kamēs Lindsija sameklēja cepumus.
- Pašlaik ir kā ir. Es atteicos no vecāku ikmēneša naudas, es vēlējos būt atkarīga tikai pati no sevis. Pēdējā laikā nejutos labi, kad prasīju no viņiem naudu, tomēr tagad mani krājumi ir beigusiešies un man ir kauns lūgt viņiem atsākt skaitīt, tāpēc atliek vienīgi darbs. Bet strādāt ar tevi jau būtu īsts pagodinājums!- es runāju, kamēr Lindsija smaidīja.
- Labi, tu esi pieņemta, mīļā.- viņa iesaucās un saņēma manu roku.
- Tu esi laba meitene, pavisam noteikti labāka nekā tā zaļmatainā tagadējā palīdze. It kā man vajadzētu abas, bet es laikam viņu atlaidīšu. Tā Viktorija ir tiešām dīvaina.- sieviete paraustīja plecus.
- Nē, Linds. Neatlaid to meitene tikai tāpēc, ka viņa ir citādāka. Dod viņai iespēju, mēs jau varam strādāt abas!- es teicu un tā arī domāju, jo patiesi divi palīgi ir taču labāk nekā tikai viens.
- Tev ir plaša sirds, Šeilij!- Lindsija noteica un nopūtās. Tad viņa atbīdījās no galda un aizgāja uz savu uzņemšanas leti. Viņa atgriezās ar papīriem un pildspalvu rokās.
- Tās ir tikai formalitātes. Paraksties šeit un šeit un viss. Tu esi officiāli pieņemta pie manis. Es jau, protams, nemaksāšu milijonus, tomēr tev pietieks, lai izdzīvotu!
Super! Neko vairāk man arī nemaz nevajag!- es iesaucos un paņēmu pildspalvu, lai parakstītos.
- Kad es varu sākt un kurās dienās, cikos?- es jautāju un iedzēru lielu malku, no Lindsijas pašlasītās jasmīnu tējas, kas bija mana mīļākā.
- Kaut vai no rītdienas, mīļā. Tev ir brīvas tikai piektdienas un svētdienas. Pārējās dienas tev jābūt ir šeit ap trijiem pēcpusdienā un jāpalīdz man ar dokumentiem un grāmatu kārtošanu.
Es pamāju, likās, ka šis patiešām ir labākais, ko es varēju atrast.
- Nu, tad es laikam iešu un atnākšu jau rīt!- piecēlos un apskāvu Lindsiju.
- Tad rīt es tev tikai parādīšu savas pienākumus.- viņa teica.
- Jauku pēdējo vakaru kā no darba brīva cilvēkam.- Lindsija smējās, kad pavadīja mani.
Ārā nekas nebija mainījies. Ja nu vienīgi tas, ka tagad lija vēl stiprāk. Debesis bija apmākušās gandrīz melnas un ducināja pērkons. Drīz sāksies negaiss. Man vajadzēja tikt atpakaļ pēc iespējas ātrāk. Taksim man nepietika naudas un Liamam es negribēju zvanīt un traucēt viņu. Izlēmu atkal skriet, tomēr nekur tālu netiku. Aizskrēju līdz kādam mazajam stūra veikaliņam, lai paslēptos zem jumta.
- Liam? Vai vari lūdzu atbraukt man pakaļ?- es jutos mazliet slikti par to, ka traucēju viņu.
- Protams, kur tu esi, maziņā?- viņš bezrūpīgā un līksmā balss ierunājās un sasildīja visu manu ķermeni.

***

Es pateicos puisim par atvešanu un atvēru savas istabas durvis. Es sabijos un iekliedzos! Bet, kad viņa pagriezās es uzreiz metos pie Hannas un ierāvu viņu apskāvienā.
- Kas tad nu?- viņa smējās.
- Tevis nebija divas dienas, Hanna. Es uztraucos.- teicu viņai matos un visbeidzot palaidu viņu vaļā.
- Vai jūs atkal aprecējāties?- es iesmējos, bet tūlīt apklusu, jo Hannas seja sadrūma.
- Kas...?- es iesāku, bet tiku pārtraukta.
- Apsēdies.- es paklausīju.
- Patiesībā...- viņa sāka teika un, tad norija siekalas.
- Es pārvācos. Kopā ar Čaku. Uz Austrāliju. Un pa šīm dienām mēs bijām atvadīties no vecākiem.- Hanna paraustīja plecus un lūdzoši skatījās uz mani. Es centos sagremot vārdus. Vienkārši Hanna un pārvācos nesader kopā. Jo, ko gan es darīšu bez savas labākās draudzenes?
- Pagaidi, ko?- es gribēju raudāt, kliegt, pārmest un klusēt vienlaikus.
- Es braucu prom, Šeilij... Pavisam, piedod!- viņa teica bez emocijām, it kā viņai tas nebūtu nekas. Dusmas mani spieda no iekšas, un es gribēju raudāt.

A/N
Wouh, well, laikam man vajadzēja jau bik bik ātrāk paziņot, ka šis stāsts tuvojas beigām, bet es tikai pati to nesen sapratu un aptvēru, ka vēlos pēdējo daļu no šīs sērijas uzrakstīt tādu nopietnu un notikumiem bagātu. Takā, es patiešām tam pievērsīšos ļoti, ļoti, jo vēlos kaut ko izdarīt labi ar šīm grāmatām. Tāpēc, kaut kā šī jau ir jāpabeidz un mazliet jāatpūšas un jāsaņemas nākamajai, noslēdzošajai šīs sērijas daļai.
Protams, man vajadzēs arī jūs un es esmu no visas sirds pateicīga, ka man ir tik forši, atsaucīgi un pacietīgi lasītāji, kuri atbalsta mani. Kā arī, ja jūs atbalstat mani, es atbalstīšu jūs, ja ir kaut kas, kas jūs nomāc es esmu atvērta šim wattpad "dm" (heheh), neesmu gan nekāds psihologs, tomēr es protu sniegt diezgan adekvātus padomus, tāpēc būšu priecīga redzēt kādu ziņu no jums, pat ja arī jūs nekas nenomāc! :))
Paldies par jūsu uzmanību. Tiksimies nākamajā daļā, pēdējā daļā! Hih
Jauku dienu, saulītes! <3

_dreamy.girl💫
xxx