Tiku raustīta pa visādām mājas istabām. Neviena nelikās tāda, kur es varētu iederēties. Visvairāk es vēlējos nemanāmi atvilināties no Hannas un uzbēgt augšā, uz savu šī vakara guļamistabu. Bet diemžēl tas nebija iespējams - Hanna bija mani paņēmusi aiz rokas un iekrampējusies tajā, un pat nedomāja laist vaļā. Meitene priecīgi čaloja ar visiem un centās sapazīstināt arī mani, bet es biju veiksmīgi izvairījusies, skatoties prom. Visbeidzot Hanna bija norimusi un apsēdusies pie bāra, bet vēl aizvien viņas skatiens bija piekalts man.
- Es tā skatos, ka aizbēgt man šovakar nespīd, vai ne?- es iesmējos un centos izklausīties pēc iespējas priecīgāka, kaut gan patiesībā man nepatika šeit atrasties. Man nekas nebija pretī pret tikai Hannas sabiedrību, tomēr...
- Jau Čaks pazuda ar saviem tā saucamajiem "čaļiem", tu nevari mani arī pamest!- Hanna paraustīja plecus un īsi uzsmaidīja man.
- Un cik ilgi es tā nevarēšu aizbēgt?- es jautāju.
- Drīz būs filma, pēc tam spēles un tad dejas. Vai nav forši? Tu vienmēr aizej gulēt un nokavē visu jautrību, šoreiz es tev to neļaušu!- meitene ļauni pasmīnēja un piemiedza ar aci.
Es nopūtos. Bārmenis pievērsās mums.
- Ko dāmas dzers?- viņš jautāja pretīgā balsī. Viņš laikam cerēja, ka mēs uzreiz izkusīsim. Ieskatoties puiša sejā. es atpazinu viņu. Vēl viens futbola spēlētājs. Laikam Brianna bija paverdzinājusi gandrīz pusi skolas.
Patiesībā šis "bārs" bija parasti divi galdi sabīdīti kopā, trešais mazliet atsevišķi ar visām pudelēm.
- Šņabi ar spraitu.- Hanna teica un uzsmaidīja bārmenim.
- Rumkolu- es noburkšķēju. Nemaz nevēlējos dzert, bet nolēmu, ka viena, maza glāzīte neko neietekmēs. Mēs tikām pie savām plastmasas, sarkanajām glāzēm un es cerēju, ka mēs iesim prom, jo man galīgi nepatika kā tas "bārmenis" lūrēja uz mani, un šeit mums ik pa laikam spiedās virsū apdzērušies jaunieši.
- Varbūt pameklējam kādu klusāku vietu?- es lūdzos Hannai.
- Tūlīt. Es izdzeršu šito, pasūtīšu vēl vienu un tad, labi?- viņa smaidīja. Man nebija variantu, es pamāju. Es biju tā iegrimusi skatoties uz savu glāzi, ka sabijos, kad Hanna man sparīgi piebakstīja, un norādīja uz sev blakus stāvošo Liamu. Viņš pasūtījis, pagriezās un ieskatījās man acīs. Es ātri novērsos. Man sāka svilt vaigi.
Paņēmis savu glāzi un pateicis kaut ko "bārmenim", viņš sāka iet. Ticis pie vietas, kur stāvu es, viņš it kā nejauši paklupa un pieliecies pie manis tuvāk, pačukstēja man.
- Mums vajag parunāt.- viņš čukstēja. Tad iesmējies atkal nostājās stabili uz kājām.
- Ak, cik es neveikls!- viņš stulbi iesmējās, radot iespaidu, ka alkohols patiesi bija licis puisim zaudēt līdzsvaru. Ejot prom viņš noskurinājās, tā it kā viņam būtu kauns par savu tikko izdarīto rīcību. Tā nu es sēdēju un mani mocīja visādas domas. Vai tas bija domāts nikni un viņš vēlas pateikt, ka ir atradis sev citu? Vai tas, tomēr bija domāts labā nozīmē, un puisis vienkārši grib izrunāties un varbūt sākt visu no sākuma? Vai es to vēlos? Vai es vēlos visu sākt no sākuma ar šo puisi? Ja nē, tad vai es vēlos viņu atdot kādai citai? Nē... Pavisam noteikti nē.
- Vai viņš tev kaut ko teica? Man izskatījās, ka tas bija diezgan samāksloti.- Hanna visbeidzot jautāja, izsisdama mani no pārlieku uzmācīgajām domām.
- Am, nē. Vai tad? Man gan likās, ka viņš ir vienkārši piedzēries.- es paraustīju plecus un izskatījās pēc iespējas vienaldzīgāka. Tā taču ir jāizskatās melojot, vai ne?
Likās, ka Hanna vairs nevēlas šo turpināt, jo viņa apklusa.
- Hey!- es iebļāvos, lai piesaistītu futbola čaļa uzmanību.
- M?- viņš atrūca. Puiša blondā matu šķipsna iekrita viņam sejā un viņš to nopūta nost. Uz brīdi man viņš pat likās pievilcīgs.
- Vēl vienu.- teicu un puisis pamāja. Kad viņš bija aizgriezies, es iepletu acis. Negribēju ticēt, ka alkohols jau ir iedarbojies uz manām smadzenēm.
Dabūjusi savu otro rumkolu es jau gribēju likt Hannai, lai mēs ejam prom, bet viņas vairs tur nebija.
- Hm. Dīvaini.- es noburkšķēju. Pagriezos, lai pievērstu skatienu puisim, kurš jauca jau nākamo kokteili.
- Tu!- es iesaucos. Puisis pagriezies pret mani, uzsmaidīja.
- Es?- viņš muļķīgi pārjautāja un es jebkurā citā šīs situācijas laikā būtu vemstījusies, bet tieši pašlaik es tikai koķeti iesmējos.
- Kā tevi sauc?- es jautāju un pabīdīju uz viņa pusi savu glāzi. Viņš bez jautāšanas to paņēma un pavisam drīz atgriezās ar atkal pilnu glāzi.
- Noels.- viņš turpināja smaidīt un es pamanīju, ka šis Noels bija piebīdījies man tuvāk un nu jau es varēju sajust puiša elpu sev uz sejas.
- Šeilija.- es teicu bez uzaicinājuma.
- Tev ir skaists vārds, Noel!- es smaidīdama teicu.
- Vai tu esi brīva?- viņš centās liekties vēl tuvāk, bet tas īsti vairs nebija iespējams.
- Un kāpēc tev to vajadzētu zināt?- es smējos.
- Jo tu esi pārsteidzoši skaista un seksīga.- viņš teica un puiša acis bija piekaltas man.
- Tomēr, ja tev ir puisis, es nebūšu kretīns un nepavedināšu tevi, kamēr tu esi piedzērusies.
- Tu un manis pavedināšana? Un kāpēc tev liekas, ka es esmu piedzērusies?- es lielīgi iesmējos.
- Ups. Varbūt es arī esmu piedzērusies?- sajutusi virpuļošanu galvā, es sāku smieties vēl vairāk. Tad apklusu, lai iztukšotu glāzi.
- Un es esmu brīva.- šie vārdi izskanēja pār manām lūpām bez mazākās piepūles. Alkohols tiešām dara brīnumus.
- Tas tik ir kaut kas!- puisis nočukstēja un pieliecās, lai maigi man pieskartos vaigam. Viņš liecās jau vēl tuvāk, līdz pēkšņi es tiku atauta nost un kāds mani cieši sagrāba. Es redzēju, ka Noels izbijies atlec nost no manis.
- Vēlreiz pieskarsies viņai, es tev galvu noraušu. Saprati?- man likās, ka dzirdu dusmīgu un skaļu balsi. Tas kāds viegli pacēla mani un mēs sākām iet. Mana galva griezās kā karuselis. Tas bija briesmīgi, tomēr es iekārtojos ērtāk un pieglaudu galvu pie puiša krūtīm. Šis noteikti bija puisis, jo viņš bija spēcīgs. Ieelpojot, man prātā attausa milzum daudz ainu, kur es gulēju pieglaudusies viņam un biju jutusi šo smaržu. Es sarosījos viņam rokās.
- Liam?- es vārgi jautāju.
- Shh. Nekusties, tev var palikt slikti.- viņš atteica un es biju atvieglota izdzirdot viņa balsi.
Es uz brīdi atkal atspiedu galvu pret viņu, bet laikam iemigu. Izbijusies pamodos, kad jutu kā tieku ielikta gultā.
- Kur es esmu?- es jautāju un centos piecelties, tomēr man tā viss apkārt griezās.
- Manā istabā. Tu vari šeit palikt un izgulēties.- Liams mani kušināja un maigi atkal noguldīja.
- Es pagulēšu kaut vai uz matrača lejā.- puisis teica un es jutu, ka viņš jau ceļās, lai ietu.
- Nē!- es satvēru viņa roku un parāvu viņu atpakaļ.
- Neej. Paliec.- es lūdzos. Parasti es tā nedarītu, bet varbūt šī ir mana vienīgā iespēja un alkohols patiesi palīdz.
- Labi, labi. Shh.- Liams klusi teica un ielīda man blakus gultā. Es biju gandrīz asarās, jo sāku atcerēties kā tikko biju flirtējusi ar to čali Noelu.
- Kas notika? Kāpēc tu raudi?- viņš pacēla manu zodu, lai varētu ieskatīties man acīs.
- Piedod par to puisi tur lejā. Es nezinu, kas man notika. Droši vien alkohols. Man tiešām žēl, Liam.- es runāju un spēju saskatīt kā puiša acis iemirdzas. Viņš ievilka elpu.
- Liam, saki kaut...- es iesāku teikt, bet pēkšņi tiku pārtraukta. Liams bija pārliecies un piespiedis savas lūpas manējām. Maigi, tomēr mērķtiecīgi. Jūtot šo atkal, mans ķermenis it kā elektrizējās un es izjutu daudz un dažādas emocijas, kas likās pastiprinātas dēļ alkohola, bet es atbildēju skūpstam. Tik sen nebiju jutusi viņa lūpas... Viņš ar savu mēli pavēra manas lūpas vēl vairāk un mana roka automātiski ieslīdēja puiša matos.
Es viņu tik sasodīti mīlu!
Es to izdarīju! Haha. Atvainojos, ka šī daļa aizkavējās, bet tomēr, es jums sagādāju vienu love and kiss scene. :)
Patiess prieks, ja šo vēl lasi. Es mīlu Tevi!
_dreamy.girl
xxx
أنت تقرأ
Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️
عاطفية"Neizprotamais" grāmatu sērijas otrā daļa! 2017 _2cutedreamer "Zem Zvaigznēm"- pēc autoavārijas Liams jau 3 mēnešus ir bijis komā! Tas ir pilnībā izmainījis un apgriezis kājām gaisā Šeilijas dzīvi! Pat arī tad, kad puisis visbeidzot atmostas, nekas...
