Zem Zvaigznēm | 2.daļa ✔️

9/ filma. Ar mani, tev jāpiekrīt!

3.septembris, svētdiena.

Rīts Briannas vecāku villā bija iesācies briesmīgi. Es biju 2h gaidīju, lai tiktu vannas istabā un tad vēl kādu pustundu, lai dabūtu keloksus, kuri patiesībā, arī bija izēsti. Tā nu es sēdēju uz trepēm un noskatījos kā ēdamistabā visi brokasto. Izskatījās, ka neviens nepievērš man uzmanību, pat Kira un Ītans šorīt man neko nav pajautājis, Kira tikai nomurmināja klusu "labrīt", kad gājām viena otrai garām.
Es biju diezgan iedziļinājusies savās domās ar paslēptu seju plaukstās un lūkojos ārā pa logu blakus ārdurvīm.
- Emm, labrīt!- puisis noklepojās un es salecos.
- Nebiedē!- es iesmējos.
- Piedod.- viņš teica siltā balsī un es pacēlu acis, lai beidzot aplūkotu viņu. Puiša mati bija jau atkal atauguši, tagad tie kā vienmēr spurojās uz visām pusēm.
Viņš apsēdās man blakus, uz trepēm un pabīdīja man tuvāk savu bļodu ar keloksiem.
- Ā, man ar roku ēst?- es smējos.
- Nē, man ir otra karote.- Liams piemiedza ar aci un sniedza man karoti.
- Uu, paldies. Es miru badā.- es pasmaidīju un sāku ēst.
- Nav par ko.- puisis ierunājās un arī pasmaidīja.
Es centos neskatīties uz viņu, bet es jutu kā viņš vēro mani!

***

Nesen bijām atgriezušies kopmītnēs/studentu pilstētiņā! Visi bijām šausmīgi noguruši un izbesījušies, tāpēc mašīnā nepārmijām ne vārdu. Kad ar Kiru bijām pavadījušas Ītanu, jo viņam ir jāiet vistālāk no mums trijiem, tad tikai Kira ierunājās.
- Klau, man ir žēl, šī nakts vienkārši sūkāja!- Kira berzējot acis teica.
- Nekas, mums vēl ir šodiena, lai atpūstos. Viss taču ir labi.- es pasmaidīju un apskāvusi meiteni nozudu savā istabiņā.
Ieejot tajā, es uzreiz sajutos tik vientuļi, ka man gribējās bļaujot skriet prom! Istabā valdīja kapa klusums, Hannas stūrī ne bija ne vienas pašas mantiņas, viņa pat bija sadauzījusi mūsu bildi, kas stāvēja uz mana naktsskapīša. Es dziļi ieelpoju un aizgāju pie viņas galda. Izskatījās, ka kāda maza lapiņa rēgojas ārā no atvilknes.
Nevar būt, ka viņa kaut ko ir atstājusi!
Es pavēru atvilkni un manam skatam pavērās aploksne un tai pa virsu diezgan maza zīmīte.
Esmu pārliecināta, ka tas kretīns Tevi atcerēsies, tāpēc domāju, ka tās biļetes jums vēl noderēs! :)
Tas bija rakstīts uz mazās zīmītes un aploksnē bija tās pašas biļetes. Tās biļetes! Kā par brīmumu manas acis palika sausas. Uz brīdi pat likās, ka visas kādreizējās emocijas, kas izraisīja asaras man iedomājoties par Liamu bija zudušas! Tagad es vienkārši smaidīju! Es piesēdos pie sava galda, neizņemot biļetes no Hannas atvilknes, un ieraudzījusi savu datoru atcerējos par daiļdarbu literatūrā, kas man ir jāuzraksta līdz nākamās nedēļas otrdienai. Šoreiz, tieši kādu daiļdarbu rakstīt, mēs varējām izvēlēties paši. Uzreiz bija skaidrs, ka dzeju es nerakstīšu! Atvērusi datoru es apstājos jau pie nosaukuma. Tā es pavadīju aptuveni 3h blenžot datora ekrānā un ik pa brīdim uzmetot skatu pagalmam. Brīžiem likās, ka esmu gatava sākt grauzt žalūzijas.
Manu dzīves bojāšanu un savā ziņā 'pašnāvību' iztraucēja īss klauvējiens pie durvīm. Es biju tik laimīga, ka kāds mani atpestīja, ka pielecu kājās un aizjoņoju līdz durvīm, un atrāvu tās vaļā!
- Liam?- es biju mazliet pārsteigta.
- Man atnākt citreiz?- puisis it kā uzreiz nopratis visu pēc mana balss toņa jautāja.
- Nē, paliec. Viss labi, tu neko neiztraucēji!- es pasmaidīju un ieaicināju puisi iekšā savā istabā.
- Te gan tukšs!- Liams nopētījis apkārtni sprieda.
- Tā te ir bijis vienmēr?- viņš piebilda.
- Nē, visu pirmo gadu es te biju ar Hannu, viņa nesen izvācās. Pie Briannas.
- Ā, vispār tā lieta, kāpēc es atnācu.
- Skaidrs, tāpat vien, protams, ka neatnāci!- es iesmējos diezgan skumīgi, pārtraucot puisi.
- Njā, karoč tev patīk filmas?
- Jā.
- Man patīk filmas?
- Jā.
- Es domāju patika, es nezinu kā ir vai būs tagad.- es iesaucos un mazliet sasmējos par to cik neveikla es esmu.
- Filma.
- Kas ar to?- es biju mazliet apjukusi.
- Ar mani.- viņš piemiedza ar aci.
- Nu, nezinu gan.- manā balsī bija saklausāmas šaubas.
- Tev jāpiekrīt.
- Labi.- es padevos.
- Labi, 19:00 būšu tev pakaļ.
- Starp citu, man riebjas šausmu filmas.
- Es zinu.- viņš smaidīja un bija jau pie durvīm.
- Nez' kā?
- Vienlaga.- puisis izskatījās mazliet apjucis, bet viņš drīz vien notinās. Tā arī es nesapratu, ko viņš domāja ar to "es zinu". Vai tad es patiešām izskatos tāda mīkstā, kas nepanestu šausmenes? Jo patiesībā, es varu skatīties, un pat visbiežāk nebaidīties nemaz, bet es nesaskatu jēgu šausmu filmām.
Pakratīju galvu un aizvēru datoru. Cerams, ka kādu citu dienu iedvesma izdomās mani apciemot! Nu vismaz vairāk nekā šodien.