Melnie uzvalki

1. nodaļa

Dzīve atrod vistrakākos veidus kā savest mūs kopā ar tiem, kas maina mūs.

Aleksa! Tu mani dzirdi?- Atskanēja no telefona, un tas izrāva mani no domām.

Jā mamm.- es novilku.

Tu droši zini, ka tev viss būs kārtībā? Tu visu paņēmi? Vai dzīvoklim viss kārtībā? Ja tu gribi, es varu braukt tev pakaļ tūlīt pat un vest tevi atpakaļ mājās... - mamma sāka nervozi vārīties otrā klausules galā.

Nu nē mamm, viss ir labi, nesatraucies tik daudz. Nav jau tā ka es aizbraucu uz ārzemēm. Atceries, es apsolīju pēc 3 nedēļām brīvdienās atbraukt mājās pie jums. Tad arī paņemšu, ja atklāšu, ka esmu ko aizmirsusi.- es pārliecinoši atbildēju. Lai gan pašai iekšā vārījās šaubas. Es labprāt gribētu atgriezties mājās, bet zināju, ka man te jāpaliek. Pēc 2 nedēļām jau sāksies mācības, un man vēl bija jāiekārtojas.

Labi saulīt, es tevi mīlu.- mamma noteica jau mierīgāk, bet tāpat ar nelielu raižu pieskaņu balsī.

Es tevi arī mīlu. Atā mamm.- es noteicu un nospiedu sarkano apli kas mirdzēja telefona ekrāna vidū.

Mājas-pēkšņi mani satrieca doma. Tagad tās vairs nav manas mājas. Tagad manas mājas ir šeit. Es skeptiski paskatījos apkārt, gar vienu sienu bija saliktas kastes ar manām mantām, es sēdēju uz gultas bez gultasveļas un telpā bija vēl tikai galds un divdaļīgs skapis, viena tā puse bija ar koka durvīm, otra ar stikla durvīm. Lai nedaudz paceltu noskaņojumu, es pieslēdzu savu iztēli. Iztēlojos kā vienu pusi pildīs manas drēbes un otra būs piebāzta ar grāmatām. Uz galda es likšu datoru, bet blakus gultai stūrī noteikti stāvēs mana ģitāra.

Es neciešu klusumu! Paņēmusi rokās telefonu, ieslēdzu youtube un brīdi šķirstiju pāri piedāvātajiem video pirms izlēmu, ko gribu dzirdēt, un ierakstiju meklētājā "do i wanna know". Uzspiedusi uz bieži klausītā video dzirdēju labi pazīstamās skaņas. Mūzika mani vienmēr dabūja noskaņojumā strādāt.

Paņēmu kasti ar uzrakstu gultasveļa. Izvilku spilvenus un segu, gultasveļu un aizkarus. Sienas rotāja gaiši violētas tapetes ar rozā un ziliem ziediņiem, bet siena ap logu bija sulīgi tumši zila. Es nopriecājos, ka šeit labi iederēsies mani nopirktie tumši violētie aizkari.

Es saklāju gultu un piekāru aizkarus, iekārtoju uz palodzes abas savas orhidejas un papildināju gultu ar pledu un diviem strīpainiem zili-violētiem dekoratīvajiem spilveniem. Uzstādīju datoru, lai gan no viņa šobrīd nebija lielas jēgas un ķēros pie skapja iekārtošanas.

Pāris tukšas kastes vēlāk iegrimusi dziesmā dziedāju tai līdzi.
-So i start a revolution from my bed. Cause the brains you said i have went to my head- diezgan atbilstoši. Pārvākšanos taču varētu nosaukt par revolūciju? Manu domu pārtrauca mans vēders. Nelietis nekaunējās burkšķēt. Es ielūkojos telefonā.
Shit!- Ir jau septiņi! Kur tas laiks tā steidzās? Es domāju ka varēja būt vēlākais četri pēcpusdienā. Tad man tiešām jāpaēd.

Es biju pieķērusies guļamistabas kārtošanai un biju aizmirsusi, ka man vēl jāiepērk šis tas virtuvei, jo no vecāku mājām biju paņēmusi tikai savu mīļāko krūzīti. Trauku veikals noteikti jau bija ciet. Nāksies vien ēst ārpus mājas. Es nepārzinu apkārtni, bet izlemju, ka varu iet nelielā ekspedīcijā. Es uzvelku savas sarkanās kedas un plānu jaciņu. Ir saulains augusta vakars, bet ir diezgan dzestrs. Paķeru somiņu un esmu ārā pa durvīm.

Ievelku gaisu dziļi plaušās un gandrīz aizrijos. Es jau to zināju, bet cerēju, ka nebūs tik ļauni. Gaiss ir piepildīts ar dažādām smaržām, vai pareizāk būtu teikt smakām. Un ko gan es biju gaidījusi? Es taču tagad esmu pilsētā. Bet šeit ir skola, kurā gribu mācīties, un lielās dzīves iespējas, es sev atgādinu.

Es eju tikai uz priekšu. Ceļš šur tur sadalās un citur atkal beidzas pie lielākas ielas, bet es eju uz priekšu par to baigi nedomājot. Pēkšņi manu uzmanību piesaista patīkams aromāts. Svaigi cepta maize, pīrāgi, siers... Mans vēders atkal sāk burkšķēt un es izlemju sekot smaržai.

Komentārs ir vienmēr gaidīts, ja kāds šo te vispār izlasīs. Šis ir mans pirmais romāns, tapēc esiet lūdzu žēlīgi!<3