nirt

1.

- "Kenedija ,taisies ,tu brauc prom." - Dakotas zemā ,rupjā balss ieskanējās istabiņā ,iztraucējot man lasīt grāmatu kuru biju atradusi uz palodzes.Es sašutusi pacēlu acis no grāmatas ,uzlūkojot sievieti stāvam durvju ailē. -"Kā?Vēl nav pienākusi pārgājienu nedēļa." - dvesu ,cerot ,ka varbūt kāds ir sarūpējis man dāvanu ,kaut vai visus šos gadus neviens nebija licies ne zinis par manām dzimšanas dienām.

- "Tevi adoptēja." - sieviete ar riebumu sejā nopētīja mani ,un gaidīja ko es teikšu ,taču man likās ,ka man ir pazudusi elpa ,un es nevarēju izdvest ne vārda. -"Kusties!" - viņa uzbļāva ,man salecoties un nolecot no palodzes.Dakota ne pret vienu neizturējās labi ,un es biju laimīga ,ka tikšu prom no šīs ēkas ,kaut vai doma par to kādi būs mani audžu vecāki nelika man mieru.Man šeit nebija īsti nekādas mantas ,tikai daži apģērbu gabali un higiēnas preces ,kuras es sametu ātri maisiņā.Kā vispār kādam ienāca prātā ideja adoptēt 17.gadus vecu meiteni?

Pēdējo reizi atskatījos uz savu istabiņu ,un pazudu aiz durvīm ,sekojot Dakotai.Kad bijām jau gandrīz bērnu nama uzgaidāmajā telpā ,es palēlināju gaitu ,ieraugot trīs siluetus pie durvīm.Cik nopratu tie ir mani audžu vecāki ?Kad bijām klāt ,es pacēlu skatienu no savām kurpēm un uzlūkoju vīrieti ar sievieti.Nebiju attapusies ,kad sieviete ietvēra mani savā apskāvienā.Viņai bija šokolādes brūni ,taisni mati līdz pleciem ,brūnas acis ,un mugurā sarkana kleita līdz ceļiem. -"Mani sauc Šarlote."- sieviete teica ,man pamājot ar galvu un vārgi uzsmaidot. -"Eiprila."- teicu ,kaut vai viņa noteikti manu vārdu jau zināja

- "Esmu Edijs." - vīrietis blakus bērnu nama īpašniecei sacīja ,cik nopratu viņš ir Šarlotes vīrs ,un nu jau mans audžutēvs. -"Kur es varu aiziet pakaļ tavām mantām?"- Edijs vaicāja ,man nedaudz samulstot un pavicinot gaisā maisu ar manām mantām ,viņiem iepletot acis.Laikam ir grūti saprast kā var izdzīvot ar tik maz mantām.

- "Eipril ,tev jāparaksta daži dokumenti ,un tad varēsi doties uz savām jaunajām mājām." - bērnu nama īpašniece iztraucēja nelāgo klusumu ,iespiežot man plaukstā pildspalvu.'Mājas'?Es neatceros ,ka man vispār būtu bijušas savas mājas ,līdz šim bērnu nams ir bijis manas mājas ,un vēl divsimt citiem bērniem.Parakstīju dokumentus ,un vēlreiz uzmetusi skatienu uz ēku iekāpu melnajā mašīnā.

- "Mēs tagad aizbrauksim mājā ,tu paēdīsi ,un tad brauksim nopirkt tev drēbes un vēl visādas citas lietas ,ko tev vajadzēs." - Šarlote sacīja priecīgā balsī ,uzgriežot mašīnā radio un grozot gurnus mūzikas ritmā.Edijs iesmējās ,un es viņam pievienojos.- "Nē ,nevajag ,man jau ir drēbes." - dvesu pēc kāda laiciņa atceroties sievietes sacīto.

-"Tev skolai pietiks ar dažiem pāriem drēbju?Nemaz nedomā atrunāties,mēs brauksim." - viņa uzstājīgi teica, nemaz nedomāju vairāk iebilst ,jo zināju ,ka sieviete panāks savu.Un skola?Es vienmēr biju sapņojusi tādā iet ,bet tagad nezinu vai vēlos ,kad visi uzzinās ,ka esmu no bērnu nama.Biju aizdomājusies ,un nepamanīju ,ka jau esam klāt.Mašīna bija apstājusies pie vārtiem ,un Edijs nospieda atslēgās pogu ,vārtiem atveroties.Un es ar muti vaļā sēdēju un vēros lielajā mājā,bet vai to var saukt par māju?Tā drīzāk bija villa ,pie tās bija milzīgs baseins ar četriem sauļošanās krēsliem ,blakus atradās vairākās vietās zaļi augi ,villu padarot vēl skaistāku.Pati māja bija divstāvu ,un uz jumta bija vēl tāda kā maza istabiņa.Visas istabas un koridori bija no stikla un apgaismoti ,tikai vietām logi bija tonēti.Vai es sapņoju?Man tā likās ,taču tas noteikti nebija sapnis.Mēs iebraucām pagalmā ,kur stāvēja vēl divas mašīnas.Šarlote ar Ediju izkāpa ,man sekojot viņu piemēram.Man pat sapņos nekad nerādījās ,ka es varētu kādreiz šādi dzīvot.

Turpināju viņiem sekot ,vēljoprojām pētot katru mājas daļiņu.Ieejot tajā viss bija vēl greznāks ,un es mēģināju neizrādīt ,ka pirmo reizi esmu šādā mājā ,taču Šarlote bija jau sen pamanījusi ,un tikai smaidīga skatījās un vēroja mani.- "Emerij!" - sieviete pēkšņi iesaucās ,liekot man noprast ,ka tomēr šajā villā nedzīvosim tikai mēs trīs.Kāds nobļāvās 'tūlīt' ,man cītīgi veroties uz to pusi no kuras nāk skaņa.Turpināju apbrīnot māju pēkšņi izdzirdot puiša balsi. -"Tad jūs nejokojāt ,sakot par māsu?" - viņš lūkojās te uz vecākiem ,te uz mani.Viņi pakratīja galvas ,un puisis atkal pievērsās man. -"Mani sauc Emerijs." - viņš teica ,man pasmaidot un atbildot ar 'Eiprila'.

- "Es tev ierādīšu tavu istabu,nāc." - puisis satvēra manu roku ,un viegli pavilka ,lai es viņam sekotu.Man ir brālis?Man ir vecāki?Es iešu skolā?Šis viss nelikās īsts.Vēl no rīta es sēdēju bērnu namā pie brokastu galda ,un domāju par to ,ka man pienāks 18 gadi ,un būs pašai jāmāk izdzīvot.Bet tad kā brīnums uzradās Edijs ar Šarloti un nolēma mani adoptēt. -"Es esmu tik priecīgs ,ka tu šeit esi.Biju jau aizmirsis sajūtu kā ir kad ir māsa." - Emerijs pasmaidīja ,tas mani iepriecināja ,jo nelikās ,ka viņš bija laimīgs ieraugot mani ,drīzāk sašutis.

Atkārtoju puiša vārdus savā galvā ,līdz kaut ko nesapratu.Saraucu uzacis un mirkli padomājot ,apstājos.- "Tev ir māsa?" - vaicāju ,puisim noliecot galvu.Viņam notecēja asara ,un es sāku nožēlot savus vārdus.Kāpēc tu nevarēji paturēt mēli aiz zobiem un neko neteikt?Sasodīts ,Eipril.- "Man bija māsa,Hloja..Viņa nomira pirms gada ,šodien viņai paliktu 17." -puisis teica ,man automātiski iekrītot viņa apskāvienā ,un nočukstot klusu 'piedod'.Tagad sapratu cik grūti viņam ir pieņemt to ,ka būs atkal māsa.

- "Man šodien arī paliek 17."- mēs jau bijām atnākuši uz manu jauno istabu ,un es atkal sāku apbrīnot visu.Man pat bija sava vannasistaba ,un balkons ,kas bija savienots ar daudz pārējām istabām. -"Tev šodien ir dzimšanas diena?Kāpēc mamma neko neteica?" - izmetu ašu 'nezinu' ,kautvai domāju ,ka Šarlotei nav ne jausmas par manu jubileju ,un es negribēju teikt ,tā jau viņi ir darījuši daudz priekš manis.Un visa šī adoptēšana man ir kā liela dāvana ,man neko vairāk nevajag.

- "Nāciet ēst!" - Edijs uzsauca ,mani iztraucējot no domām ,un saprotot ,ka Emerijs jau ir aizgājis.Sekoju trauku skaņām ,tādā veidā tikusi līdz virtuvei.Tā bija plaša ,balta ar apaļu, lielu galdu vidū.Apsēdos uz viena no krēsliem ,un uzmetu skatienu ēdienam uz mana šķīvja ,Šarlotei ierunājoties.- "Tu neesi veģetāriete ,vai vegāne?Vai varbūt tu kaut ko nevari ēst?" - es papurināju galvu ,bērnu namā nebija izvēles ko ēst un ko neēst.Tas kas bija uz šķīvjiem ,bija jāapēd.

- "Bet ja var ,tad es labprāt neēstu zivis ,man negaršo." - sacīju un iekodos frī kartupelī.Mums bērnu namā zivis deva gandrīz katru dienu ,kautvai man negaršoja ,es ēdu ,tikai tāpēc ,lai paēstu un nejustos izsalkusi.- "Protams ,taisīsim tikai to ,kas tev garšo ,nekādu problēmu." - Šarlote pasmaidīja ,un es turpināju ēst.

Paēdusi ,noliku traukus izlietnē ,pateicos par pusdienām ,un jau grasījos iet prom ,līdz Šarlote atgādināja par iepirkšanos.Tāpēc apsēdos koridorī uz dīvāniņa ,un uzvilkusi botes ,sagaidīju sievieti un mēs varējām doties.- "Varu jautāt kā tu nokļuvi bērnu namā?" - viņa jautāja ,iedarbinot mašīnu ,un man norijot siekalu kamolu kaklā.Šī bija pārāk sāpīga tēma man.