nirt

2.

- "Godīgi sakot ,es pat neatceros ,zinu tikai to ,ko man stāstija kāda sieviete ,kuru arī ļoti slikti atceros.Man nomira vecāki ,kad man bija nieka 5 gadi ,un tagad jau bērnu namā dzīvoju 12 gadus." - izdvesu ,skatoties ārā pa logu.Gaidīju ,ka viņa sāks mani žēlot ,bet tas nenotika ,un es priecājos par to.Kaut vai bērnu namā neviens nebija izteicis līdzjūtību ,visiem bija savas problēmas un citu neinteresēja.Man pat nebija draugu ,tikai viena meitene ,kuru adoptēja pirms 2. gadiem ,tā arī vairāk neesmu par viņu dzirdējusi.

- "Mainam tēmu?" - viņa vaicāja ,taču skatījās uz ceļu.- "Jā." - piekritu un vārgi pasmaidīju.Es biju priecīga par savu jauno ģimeni ,viņi visi bija ideāli un izturējās pret mani ļoti jauki ,bet es nevarēju vēljoprojām pierast pie tā,ka par mani kāds rūpējas.Bija tik dīvaini iedomāties ,ka kāds mani mīl ,un kādam es rūpu.

Kopš dienas kad vecāki nomira auto avārijā ,es vairs neizjutu mīlestību ,neviens neizrādīja pat mazāko kripatiņu līdzjūtības.Tajā dienā viss mainījās ,un to brīdi es atceros skaidri ,pārējais gan bija miglā tīts un neizprasts.Katru dienu ir ar vien grūtāk atcerēties vecāku sejas ,es biju gandrīz aizmirsusi kā viņi izskatās ,un neviena bilde man nebija par piemiņu.Vienīgais ,kas bija palicis ir vēstule no mammas ,kuru viņa rakstīja kad gaidīja mani nākam pasaulē.Es to lasīju katrā savā dzimšanas dienā ,lai atcerētos to ,ka kāds mani tomēr mīlēja.

- "Tev viss labi?" - asaras bija saskrējušas acīs ,un caur miglu nevarēju saskatīt sievieti.Noslaucīju acis kreklā ,un piekrītoši pamāju ar galvu.- "Jā ,viss labi, es tikai aizdomājos." -

- "Labi ,mēs esam klāt." - Šarlote noslāpējusi mašīnu izkāpa ,un es vēlreiz ar pirkstiem nobraucu gar acīm un sekoju sievietes piemēram.- "Ir kādas īpašas vēlmes ko gribi nopirkt?" - es noraidoši pakratīju galvu ,un mēs devāmies veikalā.- "Labi ,tātad sāksim ar to ,ka tev vajag dažus pārus džinsu ,protams tev būs sava nauda ,un varēsi kādā dienā pati sev nopirkt ko vēlies,bet iesākumam." - es nemaz negribēju iebilst ,jo sieviete bija tikpat stūrgalvīga kā es.

Pēc dažām stundām mēs bijām pabeigušas iepirkties ,man bija ļoti daudz drēbes ,ar kurām man noteikti pietiktu kādam gadam.- "Un tagad uz salonu." - sieviete sacīja ,man izbolot acis ,es jau tā biju piekususi ,un gribēju ātrāk tikt mājās ,kur varēšu gulēt.Turklāt bija tik dīvaini saukt mājas par kādu citu vietu ,ne bērnu namu.- "Uz salonu?Nē ,es esmu nogurusi ,un tūlīt tepat kautkur atlūzīšu." -smagi nopūtos ,Šarlotei ieķiķinoties.

- "Rīt ir tava pirmā skolas diena ,es gribu ,lai tu jūties labi ,un izskaties ļoti labi ,turklāt tur tu varēsi kārtīgi atpūsties ,tev nekas nebūs jādara.Tev būs masāžas ,tad sataisīs matus ,ja gribēsi arī nokrāsos.Es tikmēr aiziešu uz trenažiera zāli." - šis viss izklausījās tik labi ,un man vairs nebija iemeslu ,lai atrunātos.Neliela atpūta nenāktu par ļaunu.

- "Bet kā?Jau rīt ir skola?" - sāku uztraukties ,jo nekad nebiju mācījusies skolā.Viņa piekrītoši pamāja ar galvu ,un mēs iekāpām mašīnā.

Nonākušas salonā ,es iekārtojos uz galda ,kur man norādīja sieviete.Viņa man masēja muguru ,un jutu ,ka lēnām plakstiņi paliek smagi ,un acis līp ciet.Telpā skanēja nomierinoša mūzika ,kas lika man lēnām iemigt.

- "Mostieties ,jaunkundz." - sieviete papurināja manu plecu ,un es piecēlos.Jutos jau daudz labāk ,un miegs vairs nenāca.- "Tagad ķersimies pie matiem ,varbūt vēlaties kā nokrāsot?" - nekad dzīvē nebiju krāsojusi matus ,un nevēlējos ,jo matu krāsa atgādināja par mammu.Viņa arī bija blondīne.

- "Nē ,paldies." - pasmaidīju ,viņai viegli nopūšoties.- "Jau cerēju ,ka tā teiksiet ,jums ir ļoti skaista matu krāsa.Es tikai nedaudz apgriezīšu galus ,lai viņi izskatās veselīgāki." - jaunā sieviete teica ,man pasmaidot.

Tālāk mani uzkrāsoja kāda cita meitene ,un parādija dažus knifiņus kā uzklāt kosmētiku ikdienā ,kā arī ieteica kurus produktus labāk pirkt ,un kurus nepirkt.Visbeidzot biju gatava ,un mani pagrieza pret spoguli.Es atpletu muti ,ar kosmētiku uz sejas jutos pavisam sveša ,un mati arī izskatijās satriecoši labi.Apskāvu meitenes ,un devos uz izeju kur mani jau gaidīja Šarlote.

- "Tu izskaties nevainojami." - viņa līksmoja ,es plati pasmaidīju un apskāvu viņu.- "Tikai žēl ,ka man šis viss drīz jau būs jāņem nost." - skumīgi izdvesu.

- "Nekas ,no rīta pati varēsi likt.Kamēr biju salonā ,nopirku dažas kosmētikas lietiņas tev." - Šarlote pastiepa maisiņu ,un es to paņēmu pateicoties ,un jau grasoties iet uz mašīnu ,kad viņa satvēra manu roku un izvilka no somas mazu kastīti.- "Par cik tev šodien ir dzimšanas diena ,nopirku tev telefonu ,lai varētu mūs sazvanīt ,negribēju ,lai esi vienīgā skolā bez telefona." - apkritu sievietei ap kaklu ,un pateicu vēlvienu paldies.Biju laimīga ,zinot to ,ka viņa nav aizmirsusi par manu dzimšanas dienu.

Atverot mājas durvis ,novilku apavus un lēnā gaitā devos uz savu istabu.Tagad gan biju piekususi ,un vēlējos nedaudz brītiņu pabūt viena.Izvilku no nobružātā maisiņa aploksni ,un izņēmu no tās mammas vēstuli.

"Mīļā ,Eiprila
Rakstu šo ,kad esi vēl tikai sešus mēnešus veca ,manā vēderā.Nepacietīgi spārdies ,un gaidi kad laidīšu tevi ārpasaulē.Tu esi viss lielākais brīnums ,kas noticis manā dzīvē.Vienīgais ko vēlos tagad ir satvert tavu mazo rociņu ,un pateikt cik ļoti es tevi mīlu.Bet par cik es to nevaru izdarīt ,man tevi ir jāapmīļo tikai caur punci.Kad šo lasi ,esi jau noteikti paaugusies ,un izaugusi liela,skaista meitene.Tētis arī tevi nevar sagaidīt ,katru vakaru samīļo un nodzied ,tev, šūpuļdziesmu.Lai nu kā ,nekad ,nekad nepadodies ,tici saviem sapņiem ,un atceries, ka ļoti ,ļoti mīlam tevi.

Ar mīlestību ,mamma."

Asaras atkal bija atradušas ceļu izlausties laukā ,un šoreiz es tās nevarēju novaldīt.Kaut vienu reizi atkal satikt mammu ,viss ko es vēlos.Sadzirdēt viņas balsi ,un ieraudzīt viņu.

Biju apķērusi spilvenu ,un skaļi raudāju tajā.Visas šīs asaras pa šiem gadiem ,beidzot bija iznākušas ārā ,un es biju atvieglota.Man beidzot bija iespēja sākt visu no jauna ,ar jaunu ģimeni ,kura par mani rūpējas ,milzīgu māju ,kas man vēljoprojām bija sveša ,taču ,jāatzīst es sāku to pamazām iemīlēt.

Tuk tuk

Caur spilvenu palūkojos uz durvju pusi ,kur stāvēja Emerijs noraizējies.Viņš gribēja kaut ko jautāt ,taču es zinot jau jautājumu ,atbildēju.- "Man viss ir labi." - šņukstēju caur asarām.Viņš pasmaidīja ,un atnācis tuvāk ,apsēdās uz gultas līdzās man.- "Atceries ,ka vienmēr vari nākt pie manis ,es uzklausīšu.Kaut vai esi šeit tikai pirmo dienu ,tu jau man esi kā māsa." -viņš atpleta rokas ,man automātiski iekrītot puiša apskāvienā.

- "Sāc pierast ,mēs esam tāda ģimene ,kas apskaujas visu laiku." - es iesmējos ,un noslaucīju asaras džempera piedurknē.

Ļoti raudulīga un nekam nederīga daļa ,bet apsolu ,ka nākošā būs interesantāka ,esmu vienkārši šodien tāda depresīva😁Uzspied zvaigznīti ,un komentē❤️🕊